Vēl kādu brīdi pavērojis, Dibuā turpināja:
— Protams, tik tālu jau vēl tās lietas nav. Nevar būt, ka šis jauneklis ar skumjajām, bet mierīgajām acīm grasītos pēc ceturtdaļstundas nogalināt cilvēku. Un kādu cilvēku — Francijas reģentu, pirmo karalisko princi! Nē, tas nav iespējams, tad cilvēks nevarētu būt tik aukstasinīgs. Un tomēr, tā tas būs. Reģents slēpj no manis savu jauno mīlas dēciņu, no manis, kam viņš izstāsta visu. Viņš dodas medībās uz Senžermēnu, skaļi paziņo,, ka pārgulēs Palērojālā, bet tad piepeši dod pretēju rīkojumu un pavēl kučierim braukt uz Rambuijē. Bet Rambuijē gaida jaunā meitene. Viņu pieņem Deroša kundze. Ko tad viņa šeit gaida, ja ne reģentu? Un šī meiča ir chevalier mīļākā? Bet vai tā ir arī viņa mīļākā? O, to mēs uzzināsim. Lūk, mūsu draugs Ovens! Noglabājis savus astoņdesmit lui- dorus, viņš nes savam kungam papīru un tinti. Viņš rakstīs. Lai vico vaļā — dabūsim zināt kaut ko pozitīvu. Un tagad redzēsim, cik tālu varam paļauties uz šo nelietīgo sulaini.
Un viņš drebēdams atstāja savu novērotāja posteni, jo, kā lasītājs atcerēsies, laiks nebija silts.
Dibuā apstājās uz trepēm un gaidīja. No kāpnēm, kur viņš atradās pilnīgā tumsā, varēja redzēt spoži apgaismotās Gastona istabas durvis.
Pēc brīža durvis atvērās un parādījās Ovens. Vienu mirkli tas palika stāvam pie durvīm, pagrozīja rokās vēstuli, tad laikam izšķīrās un kāpa augšup pa kāpnēm.
— Labi, — nosprieda Dibuā. — Viņš nogaršojis aizliegto augli un tagad pieder man.
Tad Dibuā apstādināja Ovenu un teica:
— Dod šurp vēstuli, ko tu man nesi un uzgaidi tepat!
— Kā jūs zināt, ka nesu jums vēstuli? — Ovens jautāja pavisam apstulbis.
Dibuā paraustīja plecus, izņēma viņam no rokām vēstuli un pazuda.
Atgriezies savā istabā, Dibuā izpētīja zīmogu. Chevalier, kuram nebija ne vaska, ne spiedoga, izlīdzējās ar pudeles vasku un uzspieda uz tā kāda gredzena akmeni. Dibuā uzmanīgi nolieca vēstuli pār sveces liesmu, un zīmogs izkusa.
Tad viņš izņēma vēstuli un lasīja: -
„Mīļā Helēna, jūsu drosme pavairojusi arī manējo. Ierīkojieties tā, lai es varētu iekļūt telpās. Tad jūs dabūsit zināt, kādi ir mani projekti."
— Ahā, — noteica Dibuā. — Šķiet, ka viņai tie nav vēl zināmi. Nu, tad jau lieta nav vēl tik traka, kā man likās.
Viņš ielika vēstuli atpakaļ aploksnē, izvēlējās starp daudzajiem gredzeniem, kas rotāja viņa pirkstus un ko viņš varbūt tieši šim nolūkam valkāja, tādu akmeni, kas bija gandrīz vai līdzīgs tam, ko lietoja chevalier, un, no jauna pievirzījis svecei vasku, ļoti rūpīgi aizzīmogoja vēstuli.
Nododams to Ovenam, viņš sacīja:
— Te būs tava kunga vēstule. Nodod to kā pienākas. Atnes man atbildi, un es tev došu desmit luidoru.
„Oho," — nodomāja Ovens. „Šim vīram laikam pieder kāda zelta raktuve."
Un viņš aizsteidzās.
Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās ar gaidīto vēstuli. Tā bija rakstīta uz skaista, maza, smaržīga papīra, un uz zīmoga bija redzams viens vienīgs burts H.
Dibuā atrāva kādu kastīti un izņēma kaut ko līdzīgu ziedei, ko sāka maisīt, lai varētu noņemt zīmoga nospiedumu. Bet tad viņš pamanīja: vēstule bija tā salocīta, ka tās saturu varēja izlasīt, nemaz nebojājot zīmogu.
— Nu, vēl ērtāk, — viņš noteica, un, atlocījis vēstuli, lasīja:
„Persona, kas lika man doties šurp no Bretaņas, negaida mani Parīzē,
bet steidzas man pretim. Tik nepacietīgi viņa ilgojoties satikt mani! Man šķiet, ka šī persona jau šonakt dosies atpakaļ. Ierodieties pie manis rīt pirms pulkstens deviņiem. Tad es jums pastāstīšu, kas būs norisinājies starp viņu un mani, un mēs redzēsim, kas mums jādara."
Dibuā, joprojām domādams, ka Helēna ir chevalier līdzzinātāja, nomurmināja:
— Lieta kļūst skaidrāka. Pie joda, kas tā par slīpētu meiču. Ja tā viņas audzina Klišonas klosterī, tad vajadzēs izteikt priekšniecei komplimentu. Un monseigneur, kuram jau sešdesmit gadu, domās, ka tā ir pati nevainība! O, viņš nožēlos! Kad es meklēju, es atrodu labākas.
— Še tev tavi desmit luidori un vēstule, — viņš pievērsās Ovenam. — Pats redzi, ka tā tev tīrā peļņa.
Ovens iebāza desmit luidorus kabatā un nesa vēstuli projām. Vientiesīgais zēns nekā nesaprata, tikai jautāja pats sev, kas gan notiks ar viņu Parīzē, ja šāda debesmanna krīt viņam klēpī jau priekšpilsētās.
Šajā brīdī pulkstenis nosita desmit, un vienmuļajiem un lēnajiem sitieniem piejaucās karietes riteņu klaboņa, kas straujā gaitā tuvojās viesnīcai. Dibuā nostājās pie loga un ieraudzīja karieti apstājamies pie viesnīcas durvīm. Šai karietē, lepni izlaidies, sēdēja kāds cienījama izskata džentlmenis, kuru Dibuā pazina no pirmā acu uzmetiena: tas bija Lafārs, Viņa Karaliskās Augstības kapteinis.
— Jā, — viņš ir uzmanīgāks nekā es domāju. Bet kur ir viņš pats?.. Ahā!
Šo Dibuā izsaucienu ierosināja kāds piķieris tādā pašā sarkanā livrejā, kāda zem platā mēteļa bija arī viņam pašam mugurā. Piķieris sekoja karietei uz varena spāņu zirga, kuram tas bija uzkāpis mugurā tikai īsu bridi pirms tam. Jo, lai gan laiks bija auksts, karietes zirgi bija klāti putām, turpretim jātnieka zirgs tik tikko sācis rikšot.
Kariete apstājās pie viesnīcas durvīm, un visi steidzās klāt Lafāram, kas lepni un skaļi pieprasīja sev istabas un vakariņas.
Pa to laiku piķieris nokāpa no zirga, pameta pavadu pāžam un devās uz paviljonu.
— Labi, labi, — noteica Dibuā. — Tas viss ir skaidrs kā avota ūdens. Bet kāpēc nav manīts jaunais chevalier? Vai viņš ir tik ļoti aizņemts ar savu mīlestības vēstuli, ka nav dzirdējis piebraucam karieti? Nu, palūkosimies! Bet jūs, monseigneur, varat būt mierīgs, es netraucēšu jūsu divvienatni. Izbaudiet brīvi šīs nevainības sākumu, kas sola tik laimīgas sekas. Ak, monseigneur, var redzēt, ka jūs esat īsredzīgs…