Tā, klusi runādams pats ar sevi, Dibuā nokāpa pa kāpnēm un nostājās savā novērotāja postenī.
Taja brīdī, kad viņš pielika aci pie slēģu cauruma, Gastons iebāza vēstuli portfelī, kuru rūpīgi novietoja kabatā, un piecēlās.
— Ak, velns parāvis! — iesaucās Dibuā, instinktīvi izstiepdams pret chevalier savus nagus, kas atdūrās tikai pret sienu. Šo portfeli man vajadzētu dabūt. Par to es būtu gatavs maksāt dārgu naudu. Ahā, viņš grasās iet projām, šis mūsu džentlmenis. Viņš apjož zobenu, meklē mēteli. Kurp viņš dosies? Redzēsim. Gaidīt Viņa Karalisko Augstību pie izejas? Nē, tas nav iespējams. Nē, tāda seja nevar būt cilvēkam, kas gatavojas pēc brīža otru nogalināt. Un man drīzāk gribētos ticēt, ka šovakar viņš apmierināsies tikai ar serenādēm zem savas daiļavas logiem. Tiešām, ja viņam ienāktu prātā šī labā ideja, varbūt rastos izdevība…
Būtu grūti aprakstīt smaidu, kas šajā brīdī pārslīdēja Dibuā sejai. Tad, it kā pats sev atbildēdams, Dibuā turpināja:
— Bet ja es šajā pasākumā dabūšu pamatīgu cirtienu ar zobenu, kā tad monseigneur smiesies. Phē! Te briesmas nedraud, mūsu ļaudīm jābūt savās vietās, un bez tam, kas neriskē, tas neko nepanāk!
Šīs dēkaiņu parunas iedrošināts, Dibuā steigšus apgāja apkārt viesnīcai, lai varētu nokļūt ieliņas vienā galā, kamēr chevalier parādīsies otrā. Dibuā nosprieda, ka Gastons būs izgājis vienkārši pastaigāties zem savas mīļākās logiem, par ko liecināja viņa sejas skumjā, bet mierīgā izteiksme.
Dibuā nebija kļūdījies: ieliņas galā viņš sastapa Tapēnu, kas bija uzdevis Modrajam uzraudzīt pagalmu, bet pats stāvēja sardzē ārpusē. Divos vārdos Dibuā paskaidroja tam savu plānu. Tas ar pirkstu norādīja uz vienu no saviem cilvēkiem, kas bija paslēpies uz ārējo durvju kāpnēm, kamēr otrs, apsēdies uz kāda ceļastaba, strinkšķināja vecu ģitāru, kā to parasti dara ceļotāji dziedoņi, kas viesnīcās lūdz dāvanas. Vēl vienam vajadzēja atrasties kādā citā vietā, bet tas bija tik labi noslēpies, ka to - pat nevarēja redzēt.
Dibuā, drošs par saviem palīgiem, līdz pat degunam ietinās mētelī un devās uz priekšu pa šauro ieliņu.
Paspēris dažus sq1us bīstamajā virzienā, viņš ieraudzīja ēnu, kas virzījās šurp no otra ielas gala. Šī ēna izskatījās pēc tās personas, kuru meklēja Dibuā.
Tiešām, kad abi vīrieši pirmoreiz pagāja viens otram garām, Dibuā pazina chevalier, bet tas, domās iegrimis, necentās pat saskatīt, kas viņam pagājis garām, un varbūt pat neredzēja, ka te kāds nāk pretim.
Dibuā tas nepatika. Viņš meklēja strīdus iemeslu un, redzēdams, ka otrs to nemeklē, nolēma ņemt iniciatīvu savās rokās.
Ar šo nolūku viņš griezās atpakaļ. Apstādamies chevalier priekšā, kurš arī bija apstājies, Dibuā centās saskatīt, kuri no šiem četriem vai pieciem logiem, kas izgāja uz mazo ieliņu, varētu būt Helēnas istabas logi.
— Ei, draugs, — viņš uzrunāja jaunekli skarbā balsī. — Ko jūs te darāt, lūdzu, šādā laikā un šīs mājas priekšā?
Gastons beidza skatīties debesīs, pievērsās zemei un no savu domu poēzijas atgriezās atpakaļ dzīves realitātē.
— Lūdzu? Man šķiet, ka jūs kaut ko teicāt, — viņš sacīja Dibuā.
— Jā. Es jums jautāju, ko jūs te darāt, — atbildēja Dibuā.
— Ejiet savu ceļu! Es neinteresējos par jums, neinteresējieties jūs par mani!
— To varētu tad, ja jūsu klātbūtne mani netraucētu.
— Šī ieliņa, lai būtu cik šaura būdama, ir pietiekami plata mums abiem. Ejiet pa šo pusi, es iešu pa otru!
— Bet man gribas pastaigāties te vienam pašam. Tāpēc es jums piedāvāju pastaigāties pa citām ielām, kādu Rambuijē nav trūkums. Izvēlieties!
— Un kādēļ es nevarētu pastaigāties zem šiem logiem, ja man tas patīk?
— Tāpēc, ka tie ir manas sievas logi.
— Jūsu kundzes?
— Jā, manas sievas, kura nupat ieradusies no Parīzes un uz kuru es esmu greizsirdīgs — brīdinu jūs.
— Velns! — nomurmināja Gastons. — Tas laikam ir tās personas vīrs, kurai uzlikts par pienākumu uzraudzīt Helēnu.
Un viņš nosprieda, ka vajadzētu saudzēt šo svarīgo personu, kas viņam vēlāk var būt noderīga.
— Cienītais kungs, — viņš sacīja, pieklājīgi paklanīdamies, — tā ir cita lieta. Es esmu gatavs piekāpties, jo pastaigājos bez noteikta mērķa.
— Velns lai parauj, tas tik ir pieklājīgs sazvērnieks! — pie sevis norūca Dibuā. — Bet man tas neder, man ir vajadzīgs strīds.
Gastons gāja projām.
— Jūs mani krāpjat, — iesaucās Dibuā.
Chevalier pagriezās tik žigli, it kā viņam būtu iekodusi čūska. Bet uzmanīdamies Helēnas dēļ, uzmanīdamies savas sūtības dēļ, viņš savaldījās.
— Vai tāpēc, ka esmu pieklājīgs, jūs šaubaties par maniem vārdiem? — viņš jautāja.
— Jūs esat piekājīgs tāpēc, ka jums ir bail. Un tomēr es redzēju, ka jūs skatījāties šajos logos.
— Bail? Man bail? — iesaucās Šanlē, vienā lēcienā nostājies pretī savam ienaidniekam. — Vai jūs neteicāt, ka man ir bail?
— Es to teicu, — apliecināja Dibuā.
— Bet tad taču jūs meklējat iemeslu strīdam?
— Velns parāvis, man šķiet, ka tas ir acīm redzams. Ak tā, jūs laikam esat no Kimperkorantīnes?
— Pie joda! — iesaucās Gastons un izvilka savu zobenu. — Nu, cienītais kungs, zobenu ārā!
— Un jūs — drēbes nost, lūdzu! — uzsauca Dibuā, nosviezdams savu mēteli un grasīdamies darīt to pašu ar saviem svārkiem.
— Drēbes nost? Kāpēc? — jautāja chevalier.