— Tāpēc, ka es jūs nepazīstu, cienītais kungs, un šādiem naktsgai- ļiem dažreiz zem svārkiem ir aizsargveste.
Dibuā nebija vēl izteicis šos vārdus, kad chevalier mētelis un svārki jau aizlidoja. Bet tajā brīdī, kad Gastons ar kailu zobenu metās virsū savam pretiniekam, piedzērušais vīrietis novēlās viņam zem kājām, ģitāras spēlmanis satvēra viņa labo roku, policists kreiso, bet ceturtais, kuru viņš neredzēja, apķēra viņa stāvu.
— Divkauja, kungi! — kliedza vīri. — Divkauja, par spīti karaļa aizliegumam!
Un viņi aizvilka to līdz durvīm, uz kuras kāpnēm bija apgūlies dzērājs.
— Slepkavība! — nomurmināja Gastons starp zobiem, neiedrošinādamies kliegt, lai nesakompromitētu Helēnu. — Nožēlajamie!
— Cienītais kungs, mēs esam nodoti! — iesaucās Dibuā, saritinādams chevalier svārkus un mēteli un pasizdams tos padusē. — Bet neraizējaties, rīt mēs satiksimies.
Un viņš pilnā sparā devās uz viesnīcu, turpretim Gastonu ieslodzīja apakšējā zālē.
Divos lēcienos Dibuā uzdrāzās augšā pa kāpnēm un, ieslēdzies savā istabā, izvilka no chevalier svārku kabatas vērtīgo portfeli. īpašā nodalījumā atradās uz pusēm pārlauzta monēta un zīmīte ar kādu vīrieša vārdu.
Pārlauztā monēta acīmredzot bija pazīšanās zīme.
Uzrakstītais vārds, bez šaubām, bija tā vīra vārds, pie kura bija sūtīts Gastons. Viņu sauca kapteinis Lažonkjērs. Bez tam zīmīte bija neparastā veidā salocīta.
— Lažonkjērs! — nomurmināja Dibuā. — Lažonkjērs — tas pats vien būs. Mēs jau to novērojām. Ļoti labi!
Viņš ātri izšķirstīja pārējo portfeļa saturu; tur nekā cita nebija.
— Tas ir maz, bet diezgan, — noteica Dibuā.
Viņš salocīja kādu papīru tāpat, kā bija salocīta zīmīte, pierakstīja vārdu, tad piezvanīja. Pie durvīm viegli pieklauvēja, jo durvis no iekšpuses bija aizslēgtas.
— Taisnība, es to aizmirsu, — norūca Dibuā.
Viņš atslēdza durvis. Tur stāvēja Tapēns.
— Ko jūs ar viņu izdarījāt? — painteresējās Dibuā.
— Viņš ir ieslēgts apakšējā zālē un tiek labi apsargāts.
— Nolieciet šo mēteli un šos svārkus tajā pašā vietā, kur viņš tos nosvieda, lai vēlāk viņš varētu tos atrast. Atvainojieties viņa priekšā un palaidiet viņu vaļā. Uzmanieties, lai no svārku kabatām nekas nebūtu pazudis: ne portfelis, ne naudas maks, ne mutautiņš. Ļoti svarīgi, lai viņam nerastos ne mazākās aizdomas. Reizē ar to jūs atnesīsit manus svārkus un mēteli, kas palika cīņas laukā.
Tapēns paklanījās līdz zemei un aizgāja izpildīt saņemtās pavēles.
X
Viesis
Kā mēs jau aizrādījām, viss šis notikums norisinājās ieliņā zem Helēnas logiem. Viņa izdzirda ķildas troksni un tai likās, ka starp visām šīm balsīm dzird arī chevalier balsi. Tāpēc viņa satraukta piegāja pie loga, bet tai pašā brīdī atvērās istabas durvis, un ienāca Deroša kundze. Viņa lūdza Helēnu ieiet salonā, jo persona, kas gribēja viņu apciemot, jau ieradusies.
Helēna nodrebēja un gandrīz vai paģība. Viņa gribēja kaut ko jautāt, bet balss neklausīja. Tad viņa, klusēdama un drebēdama, sekoja Deroša kundzei.
Salons, kurā Deroša kundze viņu ieveda, bija pilnīgi tumšs. Visas sveces bija rūpīgi izdzēstas, un tikai kamīns, kur vēl dega uguns atliekas, meta uz paklāja vāju gaismiņu, kas nesniedzās līdz sejai. Bet Deroša kundze vēl paņēma karafi un uz dziestošajām liesmām uzlēja mazliet ūdens. Pēc tam istaba iegrima pilnīgā tumsā. Tad Deroša kundze, ieteikusi nebaidīties, izgāja ārā. Pēc brīža meitene izdzirda balsi aiz ceturtajām durvīm, kas līdz šim nebija atvērušās.
Viņa nodrebēja, izdzirdusi šo balsi.
Gandrīz vai pret savu gribu viņa paspēra dažus soļus šo durvju virzienā un sāka uzmanīgi klausīties.
— Vai viņa ir gatava? — jautāja balss.
— Jā, monseigneur, — atbildēja Deroša kundze.
— Monseigneurl Ak, Dievs, kas gan ir atnācis pie manis?! — nomurmināja Helēna.
— Tātad viņa ir viena pati?
— Jā, monseigneur.
— Viņai ir paziņots, ka es ieradīšos?
— Jā, monseigneur.
— Mūs netraucēs?
— Monseigneur var paļauties uz mani.
— Un bez gaismas?
— Pilnīga tumsa.
Varēja dzirdēt soļus, kas tuvojās, bet tad apstājās.
— Runāsim vaļsirdīgi, Deroša kunze, — ierunājās balss. — Vai jūs atzīstat viņu par tik skaistu, kā ļaudis runā?
— Viņa ir daudz skaistāka, nekā Jūsu Augstība var iedomāties.
— Jūsu Augstība! Ak, Dievs, ko viņa tur teica? — gandrīz vai ģībdama, nomurmināja meitene.
Tai brīdī zeltītajās eņģēs iečīkstējās salona durvis. Tuvojās pasmagi soļi, un lai gan tos klusināja biezais paklājs, parkets nokrakšķēja. Helēna juta, ka viņa nobāl.
— Jaunkundz, lūdzu jūs pieņemt un uzklausīt mani, — teica tā pati balss.
— Es tepat esmu, — nomurmināja Helēna, bailēs gandrīz vai pamirusi.
— Jums ir bail?
— Atzīstos, cien…; vai man teikt cienītais monsieur vai monseigneur?
— Sakiet — mans draugs!
Šajā brīdī viņas roka pieskārās nepazīstamā rokai.
— Deroša kundze, vai jūs esat šeit? — iekliedzās Helēna un neviļus atkāpās.
— Deroša kundze, — ierunājās balss, — pasakiet jaunkundzei, ka te viņa var justies tikpat droši kā templī Dieva priekšā.
— Ak, monseigneur, krītu jums pie kājām, piedodiet!
— Mans bērns, piecelieties un apsēdieties šeit. Deroša kundze, aizveriet visas durvis! Un tagad, — turpināja nepazīstamais, atgriezdamies pie Helēnas, — dodiet man savu roku, lūdzu.
Helēna izstiepa savu roku, kas otrreiz saskāris ar svešnieka roku, bet vairs neatrāva.