— Man šķiet, ka arī viņš trīc, — viņa nomurmināja.
— Kas jums kaiš? Vai jums bail no manis, mīļais bērns? — jautāja svešnieks.
— Nē, — atbildēja Helēna. — Bet juzdama, ka jūsu roka saspiež manējo… savāda sajūta… neizprotamas trīsas…
— Runājiet, Helēn, — teica nepazīstamais bezgalīgi maigā balsī. — Zinu jau, ka jūs esat skaista, bet pirmoreiz dzirdu jūsu balsi. Runājet, es klausos!
— Vai esat mani kādreiz redzējis? — Helēna laipni jautāja.
— Vai atceraties, ka pirms diviem gadiem klostera priekšniece lika izgatavot jūsu portretu?
— Jā, atceros, un man teica, ka gleznotājs speciāli ieradies no Parīzes.
— Šo gleznotāju uz Klišonu aizsūtīju es.
— Un šis portrets bija domāts jums?
— Te ir šis portrets, — atbildēja nepazīstamais, izņemdams no kabatas kādu miniatūru, ko nevarēja saredzēt, bet ar kuru viņš pieskārās Helēnai.
— Bet kas jums var būt par interesi likt gleznot un pēc tam uzglabāt nabaga bārenītes portretu?
— Helēna, — pēc īsa klusuma brīža atbildēja nepazīstamais. — Es esmu jūsu tēva labākais draugs.
— Mana tēva! — iesaucās Helēna. — Tātad viņš ir dzīvs?
— Jā.
— Un es viņu kādreiz sastapšu?
— Varbūt.
— Ak, lai Dievs jūs svētī, — iesaucās Helēna, savukārt spiezdama nepazīstamā rokas. — Lai Dievs jūs svētī par to, ka atnesāt man šīs labās vēstis.
— Mīļais bērns! — nomurmināja nepazīstamais.
— Bet ja tēvs ir dzīvs, tad kāpēc viņš tik ilgi kavējās un neziņo par to savai meitai? — turpināja Helēna, un viņas balsī ieskanējās vieglas šaubas.
— Viņam ik mēneši ziņoja par jums, un, kaut iztālēm, viņš rūpējās par jums, Helēna.
— Un tomēr jūs pats atzīstaties, ka sešpadsmit gadu laikā viņš nav pat mani redzējis, — aizrādīja Helēna ar attiecīga pārmetuma pieskaņu.
— Ticiet man, ka šo laimi viņam liedza sevišķi svarīgi apsvērumi.
— Ticu jums. Ne man apsūdzēt savu tēvu.
— Nē, bet jums jāpiedod, ja viņš pats sevi apsūdzēs.
— Man jāpiedod viņam! — Helēna izbrīnā iesaucās.
— Jā, un šo piedošanu, ko viņš nevar izlūgties no jums pats, mīļais bērns, to esmu nācis izlūgties no jums viņa vārdā.
— Es jūs nesaprotu.
— Uzklausiet mani!
— Es klausos.
— Labi, bet vispirms sniedziet man roku.
— Lūdzu.
Brīdi bija klusums, it kā nepazīstamais gribētu vienā paņēmienā savākt kopā visas savas atmiņas.
Tad viņš turpināja:
— Jūsu tēvs komandēja kādu nelaiķa karaļa armijas daļu. Nervindas kaujā, kur viņš cīnījās karaļa ģimenes locekļu priekšgalā, viens no viņa jātniekiem, vārdā Šavernī, lodes ķerts nokrita viņam līdzās. Jūsu tēvs gribēja tam palīdzēt, bet ievainojums bija nāvīgs, un ievainotais, kas saprata savu stāvokli, sacīja galvu purinādams: „Ne par mani jādomā, bet par manu meitu." Jūsu tēvs paspieda viņa roku, apliecinādams ar to savu solījumu. Ievainotais, kas balstījās uz viena ceļa, atkrita uz muguras un nomira, it kā būtu gaidījis tikai šo solījumu, lai varētu aizvērt savas acis. Jūs klausāties, vai ne, Helēna? — nepazīstamais pārtrauca stāstu.
— Ak, jūs vēl jautājat! — iesaucās meitene.
Runātājs turpināja:
— Tiešām, pēc kaujas jūsu tēvs vispirms parūpējās par mazo bārenīti. Tas bija daiļš bērns, desmit līdz divpadsmit gadu vecs, un jau šajā vecumā varēja manīt, ka tā būs skaista jaunava, kāda jūs esat pašlaik. Pēc Šavernī kunga, viņas tēva, nāves tā zaudēja jebkādu atbalstu dzīvē un visu savu bagātību. Tāpēc jūsu tēvs ievietoja meiteni Svētā Antuāna klosterī un paziņoja jau iepriekš: tiklīdz pienāks laiks, viņš pats parūpēsies par viņas pūru.
— Pateicos! Ak, Dievs! — iesaucās Helēna. — Pateicos Dievam, ka esmu kļuvusi tā vīra meita, kas tik uzticīgi pildīja savu solījumu.
— Pagaidiet, Helēna, jo nu sākas notikumi, kad jūsu tēva vairs nebūs jūsu uzslavu cienīgs.
Helēna klusēja, un nepazīstamais turpināja:
— Tiešām, jūsu tēvs, pildīdams solījumu, rūpējās par bārenīti, kas sasniedza savu astoņpadsmito dzīvības gadu. Tā bija apburoša meitene, un jūsu tēvs manīja, ka viņa apciemojumi klosterī kļūst arvien biežāki un ievilkās ilgāk nekā vajadzētu. Jūsu tēvs sāka mīlēt savu audzēkni. Vispirms viņš nobijās no šīs mīlas, jo atcerējās solījumu, ko bija devis ievainotajam un mirstošajam Šavernī. Viņš saprata, ka solījums būtu slikti pildīts, ja viņš pavestu tā meitu. Tādēļ, lai palīdzētu tai, viņš uzdeva priekšniecei painteresēties par Šavernī jaunkundzei piemērotu līgavaini. Tā viņam pastāstīja, ka viņas radinieks, jauns Bretaņas muižnieks, viesodamies pie viņas, ieraudzījis šo audzēkni un jau izteicies, ka ļoti vēlētos iegūt meitenes roku.
— Nu, un tad? — jautāja Helēna, redzēdama, ka nepazīstamais vilcinās.
— Un tad — liela bija jūsu tēva izbrīns, Helēna, kad pati priekšniece viņam pateica: Šavernī jaunkundze atbildējusi, ka nevēlas precēties un ka viņai ļoti gribētos palikt klosterī, kur viņa uzaugusi. Vislaimīgākā diena viņas mūžā būšot tā, kad viņa nodošot mūķenes solījumu.
— Vai viņa kādu mīlēja? — jautāja Helēna.
— Jā, mans bērns, — atbildēja nepazīstamais. — Jūs uzminējāt. Ak vai, no sava likteņa neviens nevar izbēgt. Šavernī jaunkundze mīlēja jūsu tēvu. Ilgi viņa glabāja savā sirdī šo noslēpumu, bet kādā dienā, kad jūsu tēvs uzstāja, lai viņa atmet savu nodomu kļūt par mūķeni, nabaga bērns, nevarēdams vairs izturēt, izstāstīja viņam itin visu. Pats ļoti mīlēdams, viņš tomēr neticēja, ka arī viņa to mīl. Bet redzot, ka vajag tikai gribēt, lai iegūtu mīļoto meiteni, viņš nespēja pretoties. Viņi abi bija tik jauni: jūsu tēvam divdesmit pieci gadi, Šavernī jaunkundzei nepilni astoņpadsmit! Viņi aizmirsa visu pasauli un zināja tikai to, ka kopā var būt laimīgi.