— Bet ja viņi tik ļoti mīlēja viens otru, kāpēc tad tie neprecējās? — jautāja Helēna.
— Tāpēc, ka laulība viņiem bija liegta, jo viņus šķīra dziļa plaisa. Vai jums nekad vēl nav stāstīts, Helēna, ka jūsu tēvs ir ļoti ievērojams senjors?
— Ak vai, jā, es to zinu!
— Vienu gadu viņu laime bija pilnīga un pārsniedza viņu pašu cerības. Bet pēc gada, Helēna, nācāt pasaulē jūs un…
— Un? — bikli jautāja meitene.
— Un par jūsu piedzimšanu jūsu māte samaksāja ar savu dzīvību.
Helēna sāka skaļi šņukstēt.
— Jā, — nepazīstamais turpināja aizkustinātā balsī, — raudiet, Helēna, apraudiet savu māti, tā bija svēta un cēla sieviete. Un visās savās bēdās, priekos un varbūt pat neprātībās jūsu tēvs — es to apzvēru — ir paturējis viņu cēlā piemiņā. Visu savu mīlu pret viņu viņš vēlāk veltīja jums.
— Un tomēr, — sacīja Helēna vieglā pārmetuma tonī, — mans tēvs varēja aizraidīt mani no sevis! Un tomēr, kopš piedzimu, tēvs nav pat redzējis mani!
— Helēna, šajā ziņā piedodiet savam tēvam, jo tā nav viņa vaina. Jūs nācāt pasaulē 1703. gadā — Ludviķa XIV visstingrākajā valdīšanas periodā. Jūsu tēvs bija jau kritis karaļa, pareizāk sakot, Mentenona kundzes nežēlastībā, un varbūt vairāk nekā sevis paša dēļ viņš nolēma sūtīt jūs projām. Viņš nosūtīja jūs uz Bretaņu un uzticēja jūs labajai mātei Urzulai, tā klostera priekšniecei, kurā uzaugāt. Beidzot, pēc karaļa Ludviķa XIV nāves, kad Francijā viss mainījās, viņš nolēma ņemt jūs pie sevis. Jau visā ceļojuma laikā jums vajadzēja ievērot, kā viņš gādā un rūpējas par jums. Un tagad, zinādams, ka jūs ieradīsities Rambuijē, viņš nespēja sagaidīt rītdienu — viņš devās jums pretim, Helēna.
— Ak, Dievs, vai tas varētu būt tiesa? — iesaucās Helēna.
— Un, ieraugot jūs, pareizāk sakot, klausoties jūsu balsī, viņam likās, ka tas dzird jūsu mātes balsi, pat tās izteiksmi un toņus, redz pat viņas seju. Helēna, Helēna, esiet laimīgāka par savu māti — to viņš izlūdzas no visas sirds.
— Ak, Dievs, kādā satraukumā trīc jūsu roka! — iesaucās Helēna. — Jūs sakāt, ka tēvs devies man pretim?
— Jā.
— Uz šejieni, uz Rambuijē?
— Jā.
— Un jūs sakāt, ka viņš, mani ieraugot, bijis ļoti laimīgs?
— O, ļoti laimīgs.
— Bet ar šo laimi viņam nav pieticis, vai ne? Viņš gribēja runāt ar mani, viņš pats gribēja izstāstīt man, kā es piedzimu, viņš gribēja, lai es varētu pateikties pair viņa mīlu, krist viņam pie kājām, izlūgties viņa svētību? Ak, — iesaucās Helēna, nomezdamās ceļos, — loku ceļus jūsu priekšā, svētiet mani, tēv!
— Helēna, mans bērns, mana meita! — iesaucās nepazīstamais. — Nevis krīt ceļos manā priekšā — manos apkampienos, manos apkampienos!
— Manu tēv, manu tēv! — čukstēja Helēna.
— Un tomēr, — turpināja nepazīstamais, — un tomēr es ierados šeit ar citu nodomu. Biju nolēmis visu noliegt, palikt tev svešs. Bet, jūtot tevi šeit, savā tuvumā, spiežot tavu roku, klausoties tavā maigajā balsī, man nebija vairs spēka. Tikai neliec man nožēlot šo savu vājuma brīdi, un lai mūžīgs noslēpums…
— Zvēru jums pie mātes piemiņas! — iesaucās Helēna.
— Nu, labi, tas ir viss, ko es vēlos. Un tagad klausieties: man jāatstāj jūs viena.
— Ak, jau, manu tēv?
— Man tas ir jādara.
— Pavēliet, tēv, es paklausīšu!
— Rīt jūs dosities uz Parīzi. Jūs gaida māja, kur jums lemts dzīvot. Deroša kundze, kas saņēmusi manus rīkojumus, aizvedīs jūs turp, un tiklīdz mani pienākumi to atļaus, es jūs tur apciemošu.
— Tas notiks drīz, vai ne, tēv? Neaizmirstiet, ka man nav neviena piederīgā.
— Cik drīz vien varēšu.
Un, pēdējo reizi pieskārdamies ar lūpām Helēnas pierei, nepazīstamais uzspieda tai vienu no tiem maigajiem un tīrajiem skūpstiem, kas tikpat mīļi tēva sirdij, kā mīlas skūpsts mīļākā sirdij.
Pēc desmit minūtēm ienāca Deroša kundze ar sveci rokā. Helēna bija nometusies ceļos un lūdza Dievu, galvu atbalstījusi pret krēslu. Viņa pacēla acis, un nepārtraukdama lūgšanu, pamāja Deroša kundzei, lai tā novieto sveci uz kamīna.
Deroša kundze paklausīja un izgāja no istabas.
Dažas minūtes Helēna vēl lūdza Dievu, tad piecēlās un paskatījās visapkārt.
Viņai likās, ka tā mostas no sapņiem. Bet visas lietas, kas varēja apliecināt, ka jaunā meitene tikusies ar savu tēvu, atradās vēl tepat un runāja gaišu valodu: šī vienīgā svece, ko atnesa Deroša kundze un kas vāji apgaismoja plašo telpu; šīs durvis, kuras līdz šim bija noslēgtas un kuras Deroša kundze iziedama atstāja pusviru. Bet sevišķi jaunās meitenes spēcīgais satraukums lika viņai saprast, ka tas nav bijis sapnis, bet liels un reāls notikums viņas dzīvē.
Tad viņa atcerējās Gastonu. Šis tēvs, no kura viņa tā baidījās, šis tēvs, kas bija tik labs un mīļš, šis tēvs, kas viņu tik ļoti mīlēja un bija cietis savas mīlas dēļ — šis tēvs, droši vien, nespiedīs viņu rīkoties pret viņas gribu. Bez tam, Gastons, kaut nepiederēja ne pie vēsturiskas, ne pie slavenas cilts, tomēr bija ļoti vecas Bretaņas dzimtas pēdējais loceklis. Bet svarīgāks par visu bija tas apstāklis, ka viņa mīlēja Gastonu; mīlēja tik stipri, ka mirtu, ja būtu no viņa jāšķiras. Un ja tēvs viņu tiešām mīl, tas nevēlēsies viņas nāvi.
Arī Gastonam varēja rasties dažādi šķēršļi, bet tie bija nesvarīgi, salīdzinot ar šķēršļiem, ko varētu likt viņai ceļā. Šos šķēršļus, tāpat kā citus, varētu novērst, un nākotne, kas abiem jauniešiem šķita tik drūma, kas Helēnai patlaban likās jau cerību pilna, drīz vien piepildīsies ar viņu abu mīlu un laimi.