Helēna iemiga ar šīm patīkamajām domām, un līksmā nomoda vietā stājās jauki sapņi.
Gastonu atbrīvoja, un tie, kas viņu aizturēja, ļoti atvainojās; viņi esot noturējuši to par kādu citu. Pēc tam Gastons nobažījies gāja meklēt savus svārkus un mēteli un, sev par lielu prieku, atrada tos tajā pašā vietā. Viņš iesteidzās viesnīcā «Karaliskais tīģeris", rūpīgi ieslēdzās istabā un steigšus atvēra savu portfeli. Tas bija tādā stāvoklī, kādā viņš bija to atstājis — pilnīgi neskarts. Bet speciālajā kabatā viņš atrada pusi zelta monētas un kapteiņa Lažonkjēra adresi, kuru viņš drošības labad tūlīt sadedzināja.
Tad viņš nosprieda, ka šādi notikumi ik uz soļa var atgadīties cilvēkam, kas naktīs pastaigājās, un kaut ne līksms, tomēr jau daudz mierīgāk iegāja savā istabā. Parīkojis Ovenu rītdienai, viņš apgūlās, čukstēdams Helēnas vārdu, tāpat kā Helēna iemiga ar viņa vārdu uz lūpām.
Pa to laiku no viesnīcas «Karaliskais tīģeris" izbrauca divas karietes. Pirmā, kurā sēdēja divi muižnieki medību livrejās, bija spoži apgaismota, un tai pa priekšu un nopakaļ jāja divi piķieri.
Otrā karietē, bez laternām, sēdēja vienkāršs ceļotājs, ietinies savā mētelī. Tā sekoja pirmajai divsimt soļu attālumā un ne uz mirkli neizlaida to no acīm. Abi pajūgi šķīrās tikai pie Zvaigznes barjeras, un kamēr spoži apgaismotā kariete apstājās pie Palērojāla platajām kāpnēm, kariete bez laternām apstājās pie maziem vārtiņiem Valuā ielā.
Bet abas nokļuva galā bez starpgadījumiem.
XI
Dibuā pierāda, ka viņa speciālā policija par pusmiljona livru strādā labāk nekā mūsu vispārējā policija par trim miljoniem
Lai cik nogurdinošas bija naktis, kaut tās pavadītas braucienos vai orģijās, Orleānas hercogs nemainīja savas dienas gaitas. Rītos viņš strādāja un daudzos pienākumus nokārtoja noteiktās dienās. Parasti viņš sāka strādāt viens kopā ar Dibuā, pat vēl neapģērbies. Tad viņš žigli piecēlās un ģērbās. Šajā laikā viņš pieņēma tikai dažus apmeklētājus. Pēc tam sākās audiences, kas parasti ievilkās līdz pulkstens vienpadsmitiem vai divpadsmitiem. Tad ieradās resoru vadītāji. Vispirms Lavrijērs, tad Leb- lāns, kas ziņoja par savu spiega darbību, pēc viņa Torsī, kas ziņoja par pārtvertajām svarīgajām vēstulēm. Beidzot ieradās maršals Vilruā, ar kuru, kā saka Sensimons, viņš nestrādāja, bet lielījās.
Aptuveni pustrijos viņam ienesa šokolādi, vienīgo dzērienu, ko tas iebaudīja rītos, stāvēdams kājās visu priekšā, tērzēdams un smiedamies. Šis atpūtas brīdis starp dienas darbiem ilga pusstundu. Tad audiencē ieradās sievietes.
Pēc tam viņš parasti devās Orleānas hercogienes istabā un no turienes pie jaunā karaļa. Ar to viņš kārtīgi tikās ik dienu, kaut dažādos laikos, un ierodoties un atrodoties kopā, izrādīja tam tādu cieņu, ka ikviens varēja mācīties: lūk, kā jārunā ar karali. Bez tam reizi nedēļā viņš pieņēma ārvalstu sūtņus, bet svētdienās un svētku dienās notika dievkalpojums īpašā baznīciņā.
Sešos vakarā, ja bija sēde, pulkstens piecos, ja sēde nenotika, viss bija beidzies, un Orleānas hercogs par darbu vairs nedomāja. Tad reģents devās uz operu vai pie Berī kundzes. Bet šīs izklaidēšanās vietā vajadzēja likt kaut ko citu, jo, kā mēs redzējām šā stāsta sākumā, viņš bija sastrīdējies ar mīļoto meitu tāpēc, ka tā apprecējās ar Riomu. Tad pienāca viņa slaveno vakariņu laiks, par kurām tik daudz runāja un kuras notika vasarā Senklū vai Senžermēnā, bet ziemā — Palērojālā.
Šajās vakariņās piedalījās desmit līdz piecpadsmit personas, dažreiz mazāk, dažreiz vairāk. Te saradās dažādi ļaudis. Parastie viesi bija hercogs Broglī, Noels, Brankā, Birons, Kanijaks, bez tam daži jaunekļi savādnieki, kā tos nosauc Sensimons, kas pazīstami ar savu asprātību vai uzdzīvi. Sievietes: Parabēra, Falarisa, Sabrāna un Averna kundze, dažas Operas jaunkundzes ar slavenu vārdu, kāda dziedātāja vai dejotāja, bieži vien arī hercogiene Berī.
Pats par sevi saprotams, ka Viņa Karaliskā Augstība dažreiz pats sekmēja šo viesību izlaidīgo noskaņu, bet nekad to neierobežoja.
Šajās viesībās, kur valdīja vispilnīgākā vienlīdzība, kritizēja, skrāpēja, kasīja un izģērba visus — karaļus, ministrus, padomniekus un galmadāmas. Šeit franču valoda ieguva latīņu valodas brīvību. Te visu varēja stāstīt, teikt vai darīt, bet tam vajadzēja būt asprātīgi izstāstītam, pateiktam vai izdarītam.
Pats reģents bija galīgi sajūsmināts par šīm viesībām. Tiklīdz bija pienācis laiks un ieradies beidzamais viesis, aiz viņa noslēdza un aizbari- kādēja durvis. Un tad varēja notikt lietas, kas interesē karali, Franciju, pašu reģentu — velti mēģināt piekļūt viņam! Durvis palika noslēgtas līdz nākamajam rītam.
Dibuā reti piedalījās šajās viesībās — vājā veselība to neatļāva. Šajos vakaros viņa ienaidnieki graizīja to bez žēlastības. Orleānas hercogs skaļi smējās par uzbrukumiem savam ministram un, tāpat kā pārējie, pa laikam ieknāba, ieskrāpēja vai iekoda savam niknajam, izģindušajam palīgam.
Dibuā ļoti labi zināja, ka šajās viesībās lielākoties zobojas par viņu. Bet viņš zināja ari to, ka no rīta reģents vienmēr aizmirsīs to, kas naktī sarunāts. Tāpēc viņš neko nebēdāja par šiem uzbrukumiem viņa prestižam, ko katru nakti sagrāva, bet kas pieauga ar katru dienu.