Arī reģents, kas jutās jo dienas, jo smagāks, zināja, ka var paļauties uz Dibuā modrību. Dibuā bija nomodā, kad reģents gulēja, vakariņoja vai izbrauca. Dibuā, kas, kā likās, nevarēja noturēties kājās, bija nenogurdināms. Viņš bija vienā un tajā pašā laikā Palērojālā, Senklū, Luksem- burgā un Operā. Viņš bija visur, kur bija reģents, sekoja tam kā ēna,
4 %ik. 145 un viņa smailā seja parādījās te kādā gaiteni, te starp kāda salona divām durvīm, te aiz kādas ložas barjeras. Likās, ka Dibuā iemīt visuresamības māka.
Atgriezies no Rambuijē, kur viņš tik gādīgi un rūpīgi apsargāja reģentu, Dibuā pasauca Tapēnu.
Tas bija uzkāpis mugurā lieliskam angļu zirgam un, pārģērbies par piķieri, iejaucies prinča svītā. Tumsā viņu nepazina, un viņš nepamanīts bija atgriezies reizē ar svītu.
Dibuā nopļāpāja ar viņu veselu stundu, nodeva tam pavēles rītdienai un nogulēja līdz pulkstens četriem vai pieciem. Tad piecēlās un bija sajūsmināts, ka ieguvis derīgu informāciju par reģentu, ko tas cerēja vēlāk izmantot savā labā.
Pulkstens septiņos viņš pieklauvēja pie mazajām guļamistabas durvīm, ko Viņa Karaliskās Augstības kambarsulainis vienmēr atvēra pēc pirmā aicinājuma — ari tad, ja Orleānas hercogs nebija viens.
Reģents vēl gulēja.
Dibuā piegāja pie gultas un brīdi vēroja Orleānas hercogu ar smaidu, kāds varēja būt reizē pērtiķim un dēmonam.
Beidzot viņš nolēma reģentu modināt.
— Hallo, monseigneur, hallo, celieties augšā! — viņš sauca.
Orleānas hercogs atdarīja acis un ieraudzīja Dibuā. Viņš cerēja atkratīties no tā ar kādu no parastajām rupjībām, bet ministrs bija pie tām tā pieradis, ka nepiegrieza vārdiem vairs nekādu vērību.
— Ak, tas esi tu, abat?! — norūca reģents. — Ej pie velna!
Un viņš pagriezās ar seju pret sienu.
— Monseigneur, es ietu turp, bet viņš ir pārāk aizņemts, lai mani pieņemtu, un sūta mani pie jums.
— Liec mani mierā, esmu noguris.
— Ticu, jo nakts bija vētraina, vai ne?
— Ko tu ar to gribi teikt? — jautāja hercogs, pa pusei pagriezies pret Dibuā.
— Saku, ka vakardienas notikums ir nieks tādam vīram, kas pulkstens septiņos no rīta grib tikties ar mani.
— Es esmu gribējis tikties ar tevi pulkstens septiņos no rīta, abat?
— Jā, monseigneur, tā jūs teicāt vakar vakarā, iekams devāties uz Senžermēnu.
— Velns lai parauj — taisnība, — atzinās reģents.
— Monseigneur nezināja, ka nakts viņu tik ļoti nogurdinās.
— Nogurdinās? Es piecēlos no galda pulkstens septiņos.
— Jā, bet pēc tam?
— Nu, un kas pēc tam?
— Vai esat vismaz apmierināts, monseigneur, un vai bija vērts braukt šo gabalu pretim jaunai meitenei?
— Kas par braucienu?
— Vakar vakarā, pēc maltītes, pulkstens septiņos.
— Klausoties tevī, var likties, it kā no Senžermēnas līdz šejienei būtu nez' cik grūts un tāls ceļš.
— Monseigneur ir taisnība — no Senžermēnas līdz šejienei ir tikai viens solis. Bet ir iespēja pagarināt šo ceļu.
— Kas par iespēju?
— Doties vispirms uz Rambuijē.
— Tu sapņo, abat!
— Es sapņoju — lai būtu tā. Tādā gadījumā izstāstīšu jums savu sapni. Tas pierādīs, ka es pat sapņos rūpējos par Jūsu Augstību.
— Kaut kādas jaunas blēņas!
— Nē. Sapņoju, ka monseigneur medī briedi Treijāžas krustceļos. Civilizētais dzīvnieks laipni ļāva nogalināt sevi, un viņu atrada ŠambursĻ
— Līdz šim tavs sapnis puslīdz atbilst patiesībai. Turpini, abat, turpini!
— Pēc tam monseigneur atgriezās Senžermēnā, pulkstens pussešos sēdās pie galda un pavēlēja ap pulkstens pusastoņiem turēt gatavībā viņa karieti bez ģerboņiem, bet ar četriem zirgiem priekšā.
— Nav slikti, abat, nav slikti!
— Pulkstens pusastoņos monseigneur tiešām atvadījās no visiem, izņemot Lafāru, ar kuru tas iekāpa karietē. Vai tā bija, monseigneur?
— Tālāk, tālāk!
— Pajūgs devās uz Rambuijē, kur ieradās bez ceturkšņa desmitos. Tikai pie pirmajām pilsētas mājiņām kariete apstājās. Monseigneur izkāpa, viņam pieveda zirgu, kas to gaidīja, un kamēr Lafārs turpināja savu ceļu uz viesnīcu «Karaliskais tīģeris", monseigneur sekoja tam kā piķieris.
— Te nu tavs sapnis sāku jukt, vai ne, abat?
— Nē, monseigneur, ne sevišķi.
— Nu, turpini vien!
— Labi, kamēr šis uzpūtīgais Lafārs izlikās, ka ēd sliktas vakariņas, ko pasniedza, titulējot viņu par Ekselenci, monseigneur atstāja zirgu kādam pāžam un devās mazajā paviljonā.
— Dēmons tāds! Bet kur tu biji paslēpies?
— Monseigneur, es neesmu izgājis ārā no Palērojāla, kur gulēju kā mazs bērns. Pierādījums tam: es jums patlaban atstāstu savu sapni.
— Un kas šajā paviljonā bija?
— Vispirms, durvīs, drausmīga dāma — liela, dzeltena un izkaltusi.
— Dibuā, es pastāstīšu par tevi Deroša kundzei. Un vari būt pārliecināts: pirmoreiz satiekot tevi, viņa tev izskrāpēs acis.
— Tad — telpās… oi, oi, telpās…
— Ahā, to nu tu nevarēji redzēt pat sapnī, mans nabaga abat.
— Nu, nu! Monseigneur, man šķiet, ka jūs nepiešķirtu Vairs piecsimt tūkstoš livru manai slepenpolicijai, ja es neredzētu to, kas notiek telpās.
— Nu, labi, ko tu redzēji šajā telpā?
— Monseigneur, tiešām daiļu, mazu bretonieti, sešpadsmit līdz septiņpadsmit gadus vecu, skaistu kā amoru, pat vēl skaistāku par dažu labu amoriņu. Viņa ieradusies tieši no Klišonas klostera, un līdz Rambuijē viņu pavadīja kāda labsirdīga veca māsa. Bet no viņas mazliet traucējošās klātbūtnes jūs drīz vien tikāt vaļā, vai ne?
— Dibuā, esmu bieži nodomājis, ka tu esi velns, kas pieņēmis abata izskatu, lai mani pazudinātu.
— Lai jūs glābtu, monseigneur, lai jūs glābtu, es jums saku.