— Lai mani glābtu! Es to nezināju.
— Nu, redzēsim, — turpināja Dibuā ar savu dēmona smaidu, — vai esat apmierināts ar mazo meičiņu, monseigneur?
— Sajūsmināts, Dibuā! Viņa ir šarmanta!
— Es domāju gan! Tieši tāpēc jūs likāt viņai mērot tālo ceļu, un ja viņa tāda nebūtu, jūs laistos lapās.
Reģents sarauca uzacis..
Nospriedis, ka Dibuā zina visu, kas noticis līdz šim, bet, bez šaubām, nezina pārējo, viņa sapīkums izvērtās smaidā.
— Nu, Dibuā, tu tiešām esi ievērojams cilvēks.
— Ak, monseigneur, vēl tikai jūs par to šaubījāties, un tomēr jūs nopaļājāt mani.
— Tevi!
— Bez šaubām, jo jūs slēpjat no manis savas mīlas dēkas.
— Nu, nu, nedusmojies, Dibuā!
— Un tomēr, būtu iemesls dusmoties, monseigneur, atzīstieties pats!
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka — goda vārds — es būtu atradis tikpat labu un varbūt vēl labāku. Kāda velna pēc jūs man neteicāt, ka jums ir vajadzīga bre- toniete? Es jums būtu to pagādājis, monseigneur, es jums būtu to pagādājis!
— Tiešām?
— Ak, Dievs, jā! Es būtu atradis tādas bretonietes tik, cik uziet!
— Līdzīgas tai?
— Un pat labākas.
— Abat!..
— Pie joda! Ar ko jūs īsti gribat lepoties?
— Dibuā kungs!..
— Varbūt jūs iedomājaties, ka esat atradis nezin kādu dārgumu?
— Hallo, hallo!
— Ja jūs zinātu, kas ir šī bretoniete un kas jums no viņas draud!
— Jokus pie malas, abat, es tevi lūdzu!
— O, monseigneur, jūs mani sarūgtināt.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Jūs spriežat pēc ārienes, viena nakts jūs apskurbina kā skolnieku, un otrā rilā jums neviena neliekas tik daiļa kā jaunā paziņa. Viņa laikam ir ļoli skaista, ši mazā meičiņa?
— Šarmanta!
— Un gudra! Pati tikumība! Viņa jums izraudzīta no simta citu meiču, vai ne?
— Tā ir, mans mīļais.
— Nu, tad es jums paziņoju, monseigneur, ka esat pazudis cilvēks.
— Es?
— Jo jūsu bretoniete ir blēde.
— Ciet klusu, abat!
— Kā - ciest klusu?!
— Jā, ne vārda vairāk, es tev to aizliedzu! — reģents pavēlēja nopietnā balsī.
— Monseigneur, arī jūs esat redzējis ļaunu sapni. Ļaujiet man to izskaidrot.
— Jozefa kungs, es jūs aizsūtīšu uz Bastīliju.
— Kā vēlaties, monseigneur, bet jums tomēr jāzina, ka šī vazaņķe…
— Ir mana meita, abata kungs!
Dibuā atkāpās, viņa zobgalīgā smaida vietā bija redzams vislielākais apjukums.
— Jūsu meita, monseigneur? Kur jūs viņu dabūjāt?
— No kādas godīgas sievietes, kas nomira, nepazīstot tevi.
— Un bērns?
— Bērns palika noslēpts no visiem, lai viņu neaptraipītu tik indīgu cilvēku skatieni, kāds esi tu.
Dibuā zemu paklanījās un godbijīgi izgāja no istabas. Viņš bija pagalam apmulsis. Reģents pavadīja viņu ar triumfējošu skatienu, kamēr tas aizvēra durvis.
Bet Dibuā, kā zināms, tik viegli neapmulsa, un viņš nebija vēl aizvēris durvis, kas šķīra to no reģenta, kad pamanīja tumsā, kas uz brīdi aizklāja viņa acis, kādu gaismas stariņu, kas viņam nozīmēja vairāk nekā visspēcīgākais prieka sārts.
Kāpdams lejā pa kāpnēm, viņš murmināja:
— Es teicu: šī sazvērestība beigsies ar to, ka dabūšu arhibīskapa vietu. Muļķis tāds! Ja kārtošu to uzmanīgi, es galu galā iegūšu ne vairāk, ne mazāk kā kardināla cepuri!
XII
Atkal Rambuijē
Norunātā stundā Gastons, būdams ļoti nepacietīgs, devās pie Helēnas. Bet viņam kādu laiku vajadzēja gaidīt priekštelpā, jo Deroša kundze cēla iebildumus pret šo apciemojumu. Taču Helēna skaidri un noteikti paziņoja, ka viņa pati lems par to, kas pieklājas un kas nē, un ka viņa pieņems savu tautieti Livrī, kas ieradies pie viņas atvadīties. Lasītājs atcerēsies, ka Gastons ceļoja ar Livrī vārdu, un to viņš gribēja paturēt attiecībā ar visiem cilvēkiem, izņemot tos, ar kuriem viņam vajadzēs saskārties, kārtojot savas darīšanas Parīzē.
Deroša kundze visai nelāgā omā devās savā istabā un mēģināja pat noklausīties jauniešu sarunu. Bet Helēna, kas baidījās no pārsteigumiem, pati aizvēra un aizslēdza gaiteņa durvis.
— Jūs esat atnācis, mans draugs, — viņa sacīja. — Es jūs gaidīju, negulēju visu nakti.
— Es arī, Helēna! Bet ļaujiet man apbrīnot jūsu krāšņumu.
Helēna pasmaidīja.
— Vispirms jūs pati: šī zīda kleita, šis matu sakārtojums… Cik jūs esat skaista!
— Jūs tomēr neizskatāties apmierināts!
Gastons neatbildēja, bet turpināja vērojumus.
— Šīs tapetes ir dārgas, šīs gleznas vērtīgas. Pie karnīzēm zelts, sudrabs. Jūsu aizgādņi, kā liekas, ir bagāti, Helēna?
— Man tā šķiet, — smaidīdama sacīja meitene. — Un tomēr, man teica, ka šīs tapetes, šie zeltījumi, ko jūs apbrīnojat tāpat kā es, esot veci, izgājuši no modes, tāpēc to vielā likšot skaistākus.
— Redzu, ka Helēna kļūs par varenu dāmu, — sacīja Gastons, cenzdamies smaidīt. — Viņa jau liek man gaidīt priekštelpā.
— Mīļais draugs, vai jūs to pašu nedarījāt uz mūsu ezera, kad jūsu laiviņa gaidīja stundām ilgi?
— Tad jūs bijāt klosterī. Es gaidīju tikai jūsu priekšnieces laipno piekrišanu.
— Šis priekšnieces tituls ir ļoti cienījams, vai ne?
— O, jā!
— Tas jūs nomierina, iedveš respektu, spiež paklausīt.
— Bez šaubām.
— Nu, labi, iedomājieties manu prieku: šeit es sastopu tādu pat gādību, tādu pat mīlu, vēl spēcīgāku, vēl solīdāku, vēl ilgstošāku.
— Ko? — Gastons izbrīnā iesaucās.
— Es atradu…
— Runājiet, Dieva dēļ!