— Savu tēvu!..
— Jūsu tēvu!… Ak, mīļā, Helēna, es esmu laimīgs, priecājos līdz ar jums. Kāda laime!.. Tēvs, kas rūpēsies par manu draudzeni, par manu sievu!
— Rūpēsies… iztālēm.
— Kā? Vai tad viņš šķiras no jums?
— Diemžēl! Sabiedrība, kā liekas, izšķirs mūs.
— Vai tas ir noslēpums?
— Man pašai. Jo jūs varat iedomāties: ja tas tā nebūtu, jūs jau zinātu visu. Jums man nav noslēpumu, Gaston. ,
— Nelaimīgi dzimšanas apstākļi… kāds no jūsu ģimenes kritis nežēlastībā… kaut kāds pārejošs šķērslis?
— Nezinu.
— Tas noteikti ir kāds noslēpums. — Un viņš turpināja smaidīdams: — Es uzticos jums un atļauju pat nestāstīt man to, ja jūsu tēvs tā noteicis. Un tomēr, es vēl par ko jautāšu. Vai nedusmosities?
— O, nē!
— Vai esat apmierināta? Vai tas ir tēvs, ar kuru jūs varat tiešām lepoties?
— Man tā šķiet. Kā liekas, viņam ir cēla un laba sirds, viņa balss ir maiga un daiļskanīga.
— Viņa balss… bet… vai viņš izskatās jums līdzīgs?
— Nezinu… Neesmu viņu redzējusi.
— Jūs to neesat redzējusi?
— Nē, protams… bija nakts.
— Jūsu tēvs nav centies redzēt savu meitu!.. Tik skaistu kā jūs!.. O, kāda vienaldzība!
— Mans draugs, viņš nav vienaldzīgs. Viņš mani labi pazīst, viņam ir mans portrets, jūs zināt, tas, kura dēj jūs pagājušajā pavasarī kļuvāt tik greizsirdīgs.
— Bet es nesaprotu.
— Bija nakts, es jums saku.
— Tādā gadījumā mēdz aizdedzināt šādus lukturus, — viņš sacīja jau ar dzestrāku smaidu.
— Tas notiek tad, ja grib būt redzams, bet ja ir iemesls slēpties…
— Ko jūs sakāt? — Gastons domīgi iejautājās. — Kāda iemesla dēļ tēvam vajadzētu slēpties no meitas?
— Sevišķi svarīgu iemeslu dēļ, man šķiet. Un jūs, nopietns cilvēks, varētu to saprast labāk par mani, un tomēr es nebrīnos…
— Ak, mīļā Helēna, — Gastons, arvien vēl domās iegrimis, sacīja. — Ko jūs man te sarunājāt? Kādas šausmas jūs pamodinājāt manā dvēselē!
— Jūs mani biedējat ar savām šausmām.
— Sakiet, par ko runāja jūsu tēvs?
— Par to, ka viņš mani vienmēr tik ļoti mīlējis.
Gastons sakustējās.
— Viņš man apzvērēja, ka turpmāk es dzīvošot laimīga, ka viņš grib izbeigt līdzšinējo nenoteiktību manā dzīvē, ka viņš metīšot pie malas visus apsvērumus, kas līdz šim nejāva tam atzīt mani par savu meitu.
— Vārdi… Vārdi! Bet… kādus pierādījumus savai mīlai viņš jums ir devis? Piedodiet manus neprātīgos jautājumus, Helēna. Es nojaušu bezgalīgu nelaimi, es gribētu, lai jūsu eņģeļa nevainības vietā, ar kuru es tik ļoti lepojos, stātos dēmona velnišķīgā gudrība. Jūs mani sapratīsit, es neapkaunotu jūs ar šiem zemiskajiem jautājumiem, ja tie nebūtu nepieciešami mūsu turpmākajai laimei.
— Es īsti labi nesaprotu jūsu jautājumu, citādi es jums atbildētu, Gaston.
— Vai viņš pret jums bija ļoti mīļš?
— Ļoti, bez šaubām.
— Bet galu galā — šajā tumsā… lai tērzētu, lai jums tuvotos?..
— Viņš saņēma manu roku, un viņa roka trīcēja vairāk nekā manējā?
Gastons nikni žņaudza trīcošās dūres.
— Viņš jūs tēvišķīgi skūpstīja, vai ne?
— Viens skūpsts uz pieres… viens skūpsts… viens vienīgs, ko es saņēmu, ceļos nometusies.
— Helēna! Helēna! — viņš iesaucās. — Es ticu savām nojautām: jūs krāpj, jūs esat kritusi velnišķīgās lamatās! Helēna, šis cilvēks, kas slēpjas, kas baidās gaismas, kas sauc jūs par savu meitu — nav jūsu tēvs!
— Gaston, jūs sadragājat manu sirdi!
— Helēna, jūsu nevainību varētu apskaust eņģeļi, bet zemes virsū itin visu izmanto ļaunprātīgos nolūkos. Cilvēki nonievā un aptraipa eņģeļus. Šis vīrs, ar kuru es iepazīšos, kuru es notveršu, kuru es piespiedīšu cienīt tik krietnas meitenes mīlu un godu, — šis vīrs man pateiks, ka viņš nav visnekrietnākais cilvēks zemes virsū un ka es varu saukt viņu par savu tēvu, vai — es viņu nogalināšu kā beidzamo nelieti!
— Gaston, jūsu prāts aptumšojas. Ko jūs sarunājāt?! Kā jums var rasties tik drausmīgas aizdomas? Jūs modinājāt aizdomas arī manī, jūs it kā ar lāpu apgaismojāt cilvēka sirds riebīgos labirintus, kur es negribēju ieskatīties, tāpēc runāšu ar jums tikpat vaļsirdīgi. Vai šis cilvēks, kā jūs sakāt, neturēja mani savas varas paspārnē? Vai māja, kur es atrodos, nepieder viņam? Vai cilvēki, ko viņš nodevis manā rīcībā, neklausa viņa rīkojumiem?.. Gaston, jūs esat ļaunās domās par manu tēvu, un ja mīlat mani, jūs lūgsit piedošanu.
Gastons izmisis atkrita krēslā.
— Draugs, nesabojājiet man vienīgo tīro prieku, ko esmu līdz šim baudījusi, — turpināja Helēna. — Nesaindējiet manu dzīves laimi, jo es bieži esmu žēlojusies, ka mana dzīve pavadīta vientulībā, pamestībā, bez mīlas, izņemot to mīlu, ar kuru Dievs mums liek skopoties. Kaut mana mīla uz tēvu mīkstinātu sirdsapziņas pārmetumus, ko es bieži izjūtu tāpēc, ka mīlu jūs ar nosodāmu elkticību!
— Helēna, piedodiet man! — iesaucās Gastons. — Jā, jums ir taisnība! Jā, es ar saviem rupjajiem pieskārieniem aptraipu jūsu tīro prieku, varbūt arī jūsu tēva ļoti cēlo mīlu. Bet, Dieva dēļ, kura attēlu jūs redzat uz šīs gleznas, uzklausiet mazliet manas bažas, ko diktē piedzīvojumi un mīla. Ne pirmoreiz cilvēku noziedzīgās kaislības spekulē ar nevainīgu lētticību. Jūsu argumenti ir vāji. Steigties apliecināt jums tik noziedzīgu mīlu — tā bija kļūda, kādu šie veiklie pavedēji parasti nepieļauj. Bet pamazām iznīdēt tikumību jūsu sirdī. Vilināt jūs ar jaunu greznību, ar šo spožumu, kas tik ļoti patīk cilvēkiem jūsu gados. Pieradināt jūsu prātu pie baudas, jūsu jutekļus pie jauniem iespaidiem, un, beidzot, pārliecināt un pievilt jūs — tā ir daudz patīkamāka uzvara par to, ko sniedz vardarbība. Ak, mīļā Helēna, uzklausiet mazliet mani, jo divdesmit piecos gados es esmu mācījies apdomību. Es saku «apdomība", jo ar jums runā tikai mana mīla, mīla, kas būtu tik pazemīga, tik uzticīga, ja kaut vismazākā pazīme liecinātu, ka šis tēvs tiešām ir jūsu tēvs.