Nu Helēna nolieca galvu un neatbildēja. Gastons turpināja:
— Lūdzu jūs, nepārsteidzaties, bet modri sekojiet visam, kas ap jums notiek! Neuzticaties smaržām, ko jums dāvinās, zeltītam vīnam, ko jums piedāvās, miegam, kuru jums sola. Esiet nomodā par sevi, Helēna, jūs esat mans gods, mana laime, mana dzīvība!
— Draugs, es jums paklausīšu. Bet varat man ticēt, ka tas netraucēs man mīlēt tēvu.
— Un dievināt viņu, ja es būšu maldījies, mīļā Helēna.
— Jūs esat augstsirdīgs draugs, Gaston… Nu, mēs būtu sapratušies.
— Tiklīdz jums radīsies aizdomas, rakstiet man!
— Rakstīt jums! Tātad jūs aizceļojat?
— Dodos uz Parīzi kārtot dažas ģimenes lietas, par kurām jūs jau šo to zināt… Apmetīšos viesnīcā «Mīlas muca", Burdonē ielā. Pierakstiet šo adresi, mīļā draudzene, un nerādiet to nevienam.
—*Kāpēc šāda piesardzība?
Gastons vilcinājās ar atbildi.
— Tāpēc, ka uzzinot, kas ir jūsu uzticamais aizstāvis, varētu ļaunos nolūkos izjaukt viņa palīdzības plānus.
— Nu, nu! Jūs esat ari mazliet noslēpumains, mans labais Gaston! Man ir tēvs, kas slēpjas un… mīļākais… man grūti izrunāt šo vārdu… kas turpmāk slēpsies…
— Bet šā mīļākā nolūkus jūs labi pazīstat, — atbildēja Gastons, mēģinādams smieties, lai slēptu savu apmulsumu un nosarkumu.
— Ak, Deroša kundze nāk… Viņa atver pirmās durvis. Saruņa viņai liekas pārāk ilga, draugs! Esmu aizbildniecībā… kā klosterī.
Gastons atvadoties noskūpstīja draudzenes sniegto roku. Tajā brīdi parādījās Deroša kundze. Helēna ļoti ceremoniāli paklanījās. Gastons tāpat.
Šīs mēmās scēnas laikā Deroša kundze vēroja jaunekli ar tādu skatienu, ar kādu neviens slepenpolicists nav pētījis aizdomīgu subjektu.
Gastons tūlīt devās ceļā uz Parīzi. Ovens viņu nepacietīgi gaidīja. Lai luidori neskanētu viņa ādas makā, viņš tos iešuva savu ādas bikšu oderē. Varbūt viņš gribēja arī just tos pēc iespējas ciešāk sev klāt.
Pēc trim stundām Gastons ieradās Parīzē. Šoreiz Ovens nevarēja pārmest viņam gausumu, jo pie KonfereČu barjeras cilvēki un zirgi bija putās.
XIII
Kapteinis Lažonkjērs
No adreses, ko Gastons iedeva Helēnai, lasītājs jau zina, ka Burdonē ielā atradās viesnīca, ko varētu saukt gandrīz vai par hoteli. Tā bija diezgan labi iekārtota, lai tur varētu dzīvot un.ēst, bet sevišķi labi tur varēja, dzert.
Tajā nakti, kad Tapēns satikās ar Dibuā, viņš uzzināja slaveno La- žonkjēra vārdu. Tapēns paziņoja to Modrajam, kas savukārt paziņoja tālāk visiem slepenpolicijas priekšniekiem. Tie devās meklēt aizdomīgo virsnieku un ar lielu aktivitāti, kas ir policijas aģentu galvenais tikums, sāka okšķerēt visas dzertuves un Parīzes šaubīgās mājas. Selamāra sazvērestība, kuru mēs atstāstījām romānā „Ševaljē d'Armantals" un kurai pa- valdonības laikmeta sākumā bija tāda pat nozīme kā šim stāstam pa- valdonības beigās — šī sazvērestība liecināja, ka sazvērnieki meklējami galvenokārt šādās dzertuvēs. Bretaņas afēra bija tikai spāņu sazvērestības aste — in cauda venenum, kā teica Dibuā, kas mīlēja lietot latīņu teicienus. Ja cilvēks bijis skolmeistars, kaut tikai uz vienu stundu, kaut kas no tā paliek viņam uz visu mūžu.
Visi devās ceļā. Bet vai nu tā bija laime, vai veiklība, atkal Tapēns bija tas, kas pēc divu stundu ilga neganta skrējiena pa galvaspilsētas ielām atrada Burdonē ielā slaveno viesnīcu „Mīlas muca", kuru jau pieminējām šis nodaļas sākumā un kurā bija apmeties slavenais Lažonkjērs, kas šajā laikā kā lietuvēns nedeva Dibuā kungam mieru.
Saimnieks noturēja Tapēnu par kādu vecu prokurora sekretāru un uz jautājumiem laipni atbildēja, ka viņa viesnīcā tiešām dzīvojot kapteinis Lažonkjērs. Bet brašais virsnieks esot pārnācis mājās tikai pēc pusnakts un vēl guļot. Tas bija vēl jo vairāk attaisnojams ar to, ka pulkstenis vēl pat nerādīja sesto rīta stundu.
Tapēns nekā vairāk nejautāja. Tas bija taisns un gandrīz vai algebrisks cilvēks, kas soļoja no vienas dedukcijas uz otru. Kapteinis Lažonkjērs gulēja, tātad viņš atradās gultā; viņš atradās gultā, tātad dzīvoja šajā viesnīcā.
Tapēns devās tieši uz Palērojālu un sastapa Dibuā, kas nāca ārā no reģenta istbas. Ieraugot viņa sarkano cepuri, Dibuā garastāvoklis uzlabojās. Bez šīs labās omas viņš būtu padzinis visu savus aģentus, kas bija iebāzuši aiz atslēgas jau veselu virkni viltus Lažonkjēru.
Viens bija kontrbandas kapteinis Lažonsjērs; to atrada un arestēja Modrais. Šā vīra vārds arī visvairāk līdzinājās oriģinālam. Otrais bija kāds Lažonkijs, franču gvardu seržants. Slepenpolicistiem ieteica pārmeklēt namus ar sliktu reputāciju. Vienā no šādiem namiem atrada Lažonkiju. Viņš krita par upuri kādai savai vājībai un abata aģentu kļūdai — viņu arestēja. Trešo sauca LažUpinjērs, kas kalpoja par sargu kādā lielā mājā. Par nelaimi, šīs lielās mājas šveicars stostījās, un aģents, labas gribas pārņemts, saklausīja Lažupinjēra vietā Lažonkjērs.
Bija jau arestētas desmit personas, lai gan puse aģentu vēl nebija atgriezusies. Tātad varēja domāt, ka aresti turpināsies un aģenti ķers cieti visus cilvēkus ar līdzīgiem uzvārdiem. Kopš Dibuā izdeva savu pavēli, šādu un līdzīgu uzvārdu Parīzē izrādījās drausmīgi daudz.