Dibuā, lai gan bija labā omā, tomēr šķendējās un lamājās — lai neatradinātos. Bet, klausīdamies Tapēna ziņojumu, viņš neganti kasīja degunu.
Tā bija laba zīme.
— Tātad tu tiešām esi atradis kapteini Lažonkjēru? — jautāja Dibuā.
— Jā, monseigneur.
— Viņu tiešām sauc Lažonkjērs?
— Jā, monseigneur.
— L-a, la, ž-o-n, žon, k-j-ē-r-s, kjērs, Lažonkjērs? — turpināja Dibuā, atkārtodams šo vārdu.
— La-žon-kjērs, — apstiprināja Tapēns.
— Kapteinis?
— Jā, monseigneur.
— īsts kapteinis?
— Redzēju viņa zīmotnes.
Šis aizrādījums Dibuā likās pietiekams, lai konstatētu virsnieka pakāpi, bet ne identitāti.
— Labi, — viņš noteica, turpinādams savus jautājums. — Un ko viņš dara?
— Viņš gaida, garlaikojas un dzer.
— Tā tam vajadzētu būt: viņš gaida, garlaikojas un dzer.
— Un dzer, — atkārtoja Tapēns.
— Bet vai viņš maksā? — painteresējās Dibuā, acīmredzot piešķirdams lielu nozīmi šim beidzamajam jautājumam.
— Ļoti labi, monseigneur.
— Tas ir jauki, jūs esat saprātīgs cilvēks.
— Monseigneur, — kautrīgi piebilda Tapēns. — Jūs man glaimojat. Bet tas taču pavisam vienkārši: ja viņš nemaksātu, viņš nevarētu būt bīstams.
Mēs jau teicām, ka Tapēns bija puisis ar asu loģiku. Dibuā iedeva viņam desmit luidoru gratifikācijas, paziņoja savus jaunākos rīkojumus, lika savam sekretāram pateikt aģentiem, kas drīz vien pēc kārtas sāka atkal ierasties, ka ar Lažonkjēru viņam pietiek, rūpīgi apģērbās un kājām devās uz Burdonē ielu.
Kopš pulkstens sešiem rītā Vojē d'Aržansons bija nodevis Dibuā rīcībā kādu pusduci miesassargu. Tie bija pārģērbti par franču gvardiem un saņēmuši attiecīgas instrukcijas. Daži no tiem gāja nopakaļ Dibuā, citi — pa priekšu.
Tagad teiksim dažus vārdus par viesnīcas iekšieni, kur mēs tūlīt ievedīsim lasītāju.
„Mīlas muca" bija, kā mēs jau aizrādījām, pa pusei viesnīca, pa pusei krogs: tur dzēra, ēda un gulēja. Dzīvojamās telpas atradās pirmajā stāvā, restorāna zāles parterā.
Galvenajā, kopīgajā zālē atradās četri ozolkoka galdi un bezgalīgs daudzums ķeblīšu un sarkanu un baltu aizkaru — senas krogus tradīcijas. Daži soli gar sienām, ļoti tīras glāzītes uz bufetes, gleznas krāšņos, zeltītos rāmjos: dažās attēlotas Mūžīgā žīda klaidonības gaitas, citās Di- šofūra tiesāšana un sodīšana. Viss apkvēpis ar dūmiem, kuru ieelpojot radās nelaba sajūta — it kā no pīpes smakas. Tāda bija šī viesistaba, kā teiktu angļi, pa kuru ripoja zems vīrs ar sarkanu seju, trīsdesmit piecus līdz četrdesmit gadus vecs, un rosījās maza, divpadsmit līdz četrpadsmit gadus veca meitenīte ar bālu seju. Tas bija viesnīcas „Mīlas muca" saimnieks un viņa vienīgā meita, kas mantos šo viņa māju un uzņēmumu. Tēva vadībā viņa jau tagad sagatavojās turpmākajiem pienākumiem.
Virtuvē kāds puišelis cepa ragū, kas izplatīja skarbu, vīnā mērcētu nieru smaržu.
Zāle vēl bija tukša. Bet tajā brīdī, kad sienas pulkstenis nosita vienu pēc pusdienas, ienāca kāds franču gvards un, apstājies durvīs, nomurmināja:
— Burdonē ielā, viesnīcā „Mīlas muca", kopīgajā zālē, galds pa kreisi. Apsēsties un gaidīt.
Tad, sekojot šiem norādījumiem, brašais tēvijas sargs, svilpodams kādu gvardu dziesmiņu un ar militāras koķetērijas žestu uzskrullēdams tā jau uz augšu saslietās ūsas, apsēdās norādītajā vietā. Viņš nebija lāgā pacēlis dūri, lai uzsistu uz galda, kas visas pasaules dzertuvju valodā nozīmē: vīnu! — kad otrs franču gvards, gluži tāpat ģērbies, parādījās durvīs, nomurmināja dažus vārdus un, brīdi vilcinājies, apsēdās līdzās pirmajam.
Abi kareivji saskatījās baltām acīm, tad izsaucās:
- Ā! Ā! Ā!
Ari tas visas pasaules valodās nozīmē pārsteigumu.
— Tu, Grispār! — iesaucās viens.
— Tu, Anlevān! — iesaucās otrs.
— Ko tu meklē šajā krogā?
— Un tu?
— Nezinu.
— Es ari ne.
— Tātad tu esi ieradies?..
— Paklausot augstākai pavēlei.
— Gluži tāpat kā es.
— Un tu gaidi?..
— Kādu viru, kam jānāk.
— Ar paroli.
— Un pēc šis paroles?..
— Rīkojums paklausīt kā pašam Tapēnam.
— Tā ir, un man iedeva monētu, lai es gaidot varētu iedzert.
— Arī man iedeva monētu, bet neteica, lai es dzeru.
— Un ja rodas šaubas?..
— Ja rodas šaubas, tad, kā saka gudrs virs, es neatteikšos.
— Nu tad dzersim!
Un paceltā roka šoreiz nokrita uz galda, lai pasauktu saimnieku. Bet tas bija nevajadzīgs žests: saimnieks, ieraudzījis ienākam abus kareivjus un pēc uniformas pazīdams amatierus, jau stāvēja gatavībā, ar kopā saliktām kājām, kreisā roka pie bikšu šuves, labā pie vilnainās kapuces.
Tas bija jocīgs viesnīcnieks.
— Vīnu! — sauca abi franču gvardi.
— Orleānas vīnu! — piebilda viens no viņiem, kas likās lielāks gardēdis nekā otrs. — Tas skrāpē, un tas man patīk.
— Kungi, — sacīja saimnieks ar drausmīgu smaidu. — Mans vīns neskrāpē, toties ir ļoti patīkams.
Un viņš atnesa atkorķētu pudeli. Abi viesi pielēja savas glāzes un izdzēra tās. Tad viņi nolika glāzes uz galda un savieba grimases, kas nebija vienādas, tomēr izteica vienu un to pašu.
— Kāda velna pēc tu saki, ka tavs vins neskrāpē? Tas plosa visas iekšas.
— Ak, tas ir lepns vīns, kungi, — noteica saimnieks.
— Jā, — noteica otrs gvards, — trūkst vēl tikai vērmeļu.
Saimnieks pasmaidīja kā cilvēks, kas saprot jokus.
— Vai gribat vēl vienu? — viņš jautāja.