— Ja gribēsim, paprasīsim.
Saimnieks paklanījās un, saprazdams mājienu, atstāja abus divatā. Tad viens no kareivjiem sacīja otram:
— Bet tu taču zini, ka runa ir par kādu kapteini.
— Jā, tā ir. Bet lai arestētu kapteini, man domāt, ir vajadzīgi palīgspēki.
— Bez šaubām, divi pret vienu — ar to nepietiek.
— Tu aizmirsti vīru ar paroli: tas būs mums palīgs.
— Kaut būtu divi, un stingrāki vīri… Bet man šķiet, ka es dzirdu kādu troksni.
— Tiešām, kāds kāpj lejā pa kāpnēm.
— Cst!
— Klusu!
Un abi franču gvardi, daudz verdziskāk nekā īsti kareivji, paklausīdami pavēlei, ielēja diva pilnas glāzes un izdzēra, paslepus vērdamies kāpņu virzienā.
Abi novērotāji nebija maldījušies. Mēs aizmirsām pieminēt kāpnes, kas vijās augšup gar sienu. To pakāpieni patlaban nokrakšķēja zem diezgan solīda svara, un viesi, kas pašreiz sēdēja kopīgajā zālē, ieraudzīja vispirms kājas, tad rumpi, tad galvu, kas kāpa lejup. Kājās bija smalkas zīda zeķes un baltas bikses; rumpis bija ietērpts šauros, zilos svārkos; beidzot, galvā bija trijstūraina cepure, koķeti nošķiebta uz vienu ausi. Pat mazāk vērīga acs būtu pamanījusi, ka tas ir kapteinis, jo viņa zilie uzpleči un zobens neatstāja nekādu šaubu par viņa dienesta pakāpi.
Šis kapteinis, kas tiešām bija kapteinis Lažonkjērs, bija piecas pēdas un divas collas garš, paresns, diezgan kustīgs, un viņa viltīgās ačeles apbrīnojami cieši pievērsās itin visam un visiem. Likās — viņš saož, ka zem franču gvardu uniformām slēpjas spiegi, jo ienācis zālē, viņš tūlīt uzgrieza tiem muguru un pavisam citādi sāka sarunāties ar saimnieku.
— Tiešām, es te labprāt pusdienotu, — viņš sacīja. — Mani stipri vilina šī sautēto nieru smarža. Bet daži uzdzīvotāji gaida mani «Patosa flautā". Varbūt šeit ieradīsies kāds jauneklis no mana apvidus, lai aizņemtos simt luidoru. Viņam vajadzēja pienākt šorīt, bet es vairs ilgāk nevaru gaidīt. Ja viņš ierodas un nosauc savu vārdu, sakiet, ka es pēc stundas būšu atpakaļ. Lai viņš mani pagaida.
— Saprotu, kapteiņa kungs, — noteica saimnieks.
— Ei, \inu! — sauca gvardi.
— Ahā! — nomurmināja kapteinis, uzmezdams šķietami bezdēdīgu skatienu dzērājiem. — Šie kareivji neizrāda visai lielu cieņu uzplečiem.
Tad viņš pievērsās saimniekam:
— Apkalpojiet šos kungus, jūs taču redzat, ka viņi steidzas.
— Ak, ja kapteiņa kungs atļauj, — pieceldamies sacīja viens no viņiem.
— Protams, protams, es atļauju, — sacīja Lažonkjērs, pasmaidīdams ar lūpām, bet patiesībā viņam ļoti gribējās piekaut abus šos kareivjus, kuru ģīmji viņam nepatika. Taču apdomība ņēma virsroku, un viņš paspēra dažus soļus uz durvju pusi.
— Bet, kapteiņa kungs, — apstādināja viņu viesnīcnieks, — jūs man
nepateicāt tā džentlmeņa vārdu, kas drīz vien jautāšot pēc jums.
• **
Lažonkjērs vilcinājās. Tad viņu pārliecināja viena gvarda diezgan kareiviskā kustība: tas pagriezās, pārlika vienu kāju pāri otrai un skrullēja savas ūsas.
Tajā pašā laikā otrs ar pirkstu galiem izrāva korķi un ar mēli imitēja šampanieša pudeles atkorķēšanas troksni. Lažonkjērs nomierinājās pavisam.
— Chevalier Gastons de Šanlē kungs, — viņš atbildēja viesnīcniekam.
— Gastons de Šanlē, — atbildēja viesnīcnieks. — Velns lai parauj! Pag, ka tikai es neaizmirstu šo vārdu! Gastons, Gastons — labi, es to atcerēšos pēc vārda gaskonietis. Šanlē — labi, es to atcerēšos pēc vārda chandelle (Chandelle — fr. vai. — svece — Tulk.)
— Nu, labi, — nopietni noteica Lažonkjērs, — Gaskonietis de Šan- dels. Ieteicu jums, mīļo saimniek, sarīkot atmiņas stiprināšanas kursus, un ja visas jūsu metodes būs tik drošas kā šī, es nešaubos, ka jūs kļūsit bagāts.
Viesnīcnieks pasmaidīja par komplimentu, un kapteinis Lažonkjērs izgāja uz ielas, paskatījies visapkārt, it kā lai pārliecinātos kāds ir laiks, bet patiesībā tādēļ, lai izpētītu, vai māju piedurvēs un aiz stūriem kāds neslēpjas.
Viņš nebija vēl pagājis simt soļu pa Sentonorē ielu, kad uz ielas un pēc tam durvīs parādījās Dibuā. Viņš bija pagājis garām kapteinim La- žonkjēram, bet tā kā nekad nebija redzējis šo svarīgo personu, tad arī nevarēja to pazīt.
Ar gluži nekaunīgu pārdrošību Dibuā parādījās durvīs: roku pielicis pie savas nodilušās cepures, tērpies pelēkos svārkos, brīvos, augstos zābakos, biezās zeķēs — vārdu sakot, īsta provinces tirgotāja izskatā.
XIV
Mutonē kungs, Senžermēnas audumu tirgotājs
Uzmetis žiglu skatienu abiem franču gvardiem, kas joprojām dzēra kaktā, Dibuā tūlīt uzrunāja viesnīcnieku, kas lieliem soļiem pastaigājās pa savu zāli starp soliem, ķebļiem un ripojošiem korķiem:
— Cienītais kungs, vai šeit nedzīvo kapteinis Lažonkjērs? Es gribētu runāt ar viņu.
— Jūs gribat runāt ar kapteini Lažonkjēru? — noprasīja saimnieks, vērodams ienācēju no galvas līdz papēžiem.
— Ja tas būtu iespējams, — sacīja Dibuā. — Man būtu liels prieks.
— Vai jūs tiešām gribat satikt to, kas dzīvo šeit? — jautāja saimnieks, kas ne par ko negribēja atzīt, ka šis ienācējs ir tas pats, kuru gaidīja ierodamies.
— Man šķiet, — kautrīgi atbildēja Dibuā.
— Drukns tēvainis?
— Jā, gan.
— Un vienmēr gatavs laist darbā savu spieķi, ja acumirklī neizdara to, ko viņš vēlas?
— Tas ir tas pats mi|ais kapteinis Lažonkjērs.
— Jūs viņu pazīstat? — jautāja saimnieks.
— Es? Nepavisam! — atbildēja Dibuā.
— Ak, tiešām — jums taču vajadzēja satikt viņu aiz durvīm.
— Velns, viņš ir aizgājis? — iesaucās Dibuā, nespēdams noslēpt savu īgnumu. — Pateicos.