Tajā pašā brīdī, noskārzdams savu neuzmanību, viņš savieba seju vislaipnākajā smaidā.
— Ak, Dievs! Nav pagājušas pat ne piecas minūtes, — paskaidroja saimnieks.
— Bet viņš, bez šaubām, atgriezīsies? — painteresējās Dibuā.
— Pēc stundas.
— Vai atļausit man uzgaidīt?
— Protams, ja jūs gaidot kaut ko pasūtīsit.
— Dodiet man ķiršus spirtā. Vīnu es dzeru tikai ēdienreizēs.
Abi franču gvardi apmainījās ar smaidiem, kas pauda vislielāko nicināšanu.
Saimnieks pasteidzās atnest mazu glāzīti ar pasūtītajiem ķiršiem.
— Ak, — iesaucās Dibuā, — te ir tikai pieci. Senžermēnā pie Lejas dod sešus.
— Iespējams, — atbildēja saimnieks. — Senžermēnā nav ievedmuitas.
— Pareizi, pilnīgi pareizi! — piekrita Dibuā. — Es aizmirsu ievedmuitu. Atvainojiet, cienītais kungs.
Un viņš sāka kožļāt kādu ķirsi, nevarēdams tomēr atvairīt izteiksmīgu grimasi. Viesnīcnieks, kas viņu vēroja, uztvēra šo grimasi ar apmierinājuma smaidu.
— Un kur viņš dzīvo, šis brašais kapteinis? — Dibuā apjautājās.
— Te ir durvis uz viņa istabu, — paskaidroja saimnieks. — Viņam labāk patika dzīvot apakšstāvā.
— Saprotu, — nomurmināja Dibuā. — Logi iziet uz bulvāri.
— Bez tam vienas durvis ir Divu Bumbu ielas pusē.
— Ak, vēl vienas durvis Divu Bumbu ielas pusē? Nolādēts, cik tas ērti! Un troksnis, kas saceļas šai zālē, viņu nemaz netraucē?
— O, viņam ir vēl otra istaba augšā. Viņš guļ te vienā, te otrā istabā.
— Kā Deniss Tirāns, — noteica Dibuā, kas nevarēja iztikt bez latīniskiem vai vēsturiskiem citātiem.
— Kā, lūdzu? — iejautājās viesnīcnieks.
Dibuā saprata, ka pieļāvis jaunu neuzmanību, un iekoda lūpā. Par laimi, šajā brīdī viens no gvardiem sūtīja vīnu, un saimnieks, vienmēr gatavs pakalpot, metās ārā no zāles. Dibuā pavadīja to ar skatienu, tad pagriezās pret abiem gvardiem:
— Pateicos, jūs tur!
— Kas ir, pilsoni? — jautāja gvardi.
— Francija un reģents, — atbildēja Dibuā.
— Parole! — reizē iesaucās abi viltus kareivji un piecēlās.
— Ieejiet Šajā istabā, — pavēlēja Dibuā. norādīdams uz Lažonkjēra istabu. - Atveriet durvis, kas iziet uz Divu Bumbu ielu, un paslēpieties aiz kāda priekškara, zem kāda galda, kādā skapī - kur vien varat. Ja es, iegājis istabā, redzēšu kaut vienu jūsu ausi, tad es sešus mēnešus nemaksāšu jums algu.
Abi gvardi rūpīgi iztukšoja savas glāzes, kā jau cilvēki, kas negrib zaudēt itin nekā no šīs pasaules labumiem, un žigli iegāja norādītajā istabā. Dibuā, painanijis, ka tie aizmirsuši samaksāt, uzmeta uz galda divpadsmit sū, pēc tam piesteidzās pie loga un uzsauca ormanim, kas ar savu pajūgu stāvēja viesnīcas priekšā:
— Modrais, piebrauciet ar pajūgu pie mazajām durvīm, kas iziet uz Divu Bumbu ielu, un pasakiet Tapēnam, lai viņš kāpj iekšā, līdzko es došu norunāto zirni: bungošu ar pirkstiem pa loga rūti. Viņš zina, kas jādara. Ejiet! Viņš aizvēra logu, un tajā pašā brīdi bija dzirdams, ka kariete aizbrauc. Bija arī beidzamais laiks, jo veiklais viesnīcnieks jau atgriezās. Viņš tūlīt pamanīja, ka abu gvardu vairs nav zālē.
— Pag, kur tad mani viesi?
— Kāds seržants pieklauvēja pie durvīm un viņus pasauca.
— • Bet viņi aizgāja nesamaksājuši! — iesaucās saimnieks..
— Nē, nē. Kā redzat, viņi atstāja uz galda divpadsmit sū.
— Velns parāvis, divpadsmit sū! Es pārdodu savu Orleānas vīnu par astoņiem sū pudelē.
— Nu, viņi, bez šaubām, nodomāja, ka jūs tiem dosit mazu rabatu, jo viņi taču ir karavīri.
Viesnīcnieks droši vien atzina, ka paliek pāri vēl pietiekami solīda peļņa, un ātri nomierinājās.
— Galu galā, viss vēl nav zaudēts, mūsu arodā šādas lietas notiek bieži, — viņš noteica.
— Bet ar kapteini Lažonkjēru jums, par laimi, no šādām lietām nav jābaidas? — sacīja Dibuā.
— O, nē, tas ir vislabākais viesis. Viņš par visu maksā skaidrā naudā un nekaulējas, kaut gan viņam nekad nekas nav labs.
— Nu, varbūt tā ir tāda mānija.
— Jūs atradāt īsto vārdu, es to meklēju. Jā, tā ir viņa mānija.
— Man ļoti patīkami dzirdēt, ka kapteinis ir tik kārtīgs maksātājs.
— Vai jūs nākat prasīt no viņa naudu? — painteresējās saimnieks. — Tiešām, viņš man teica, ka gaidot kādu, kuram viņš esot parādā simt luidoru.
— Gluži otrādi: atnesu viņam piecdesmit luidoru.
— Piecdesmit luidoru! Vai velns, tā ir jauka summiņa! Tad es būšu nepareizi saklausījis. Viņam nevis jāmaksā, bet jāsaņem nauda. Vai jūs varbūt nesauc chevalier Gastons de Šanlē?
— Chevalier Gastons de Šanlē! — iesaucās Dibuā, nevarēdams valdīt prieku» — Viņš gaida chevalier Gastonu de Šanlē?
— Vismaz tā viņš man teica, — sacīja saimnieks, mazliet pārsteigts par ķiršu ēdāja dedzību. Qet tas joprojām ņēmās ap saviem ķiršiem kā pērtiķis, kas grauž rūgtas mandeles. — Vēlreiz — vai jūs esat chevalier Gastons de Šanlē?
— Nē, es, diemžēl, neesmu muižnieks. Mani sauc vienkārši Mutonē.
— Aristokrātismam nav nozīmes, — noteica saimnieks prātnieka tonī. — Var saukties par Mutonē un tomēr būt godīgs cilvēks.
— Jā, Mutonē, — atbildēja Dibuā, ar galvas mājienu piekrizdams viesnīcnieka teorijai. — Mutonē, audumu tirgotājs no Senžermēnas pie Lejas.
— Un jūs sakāt, ka jums jānodod kapteinim piecdesmit luidoru.
— Jā, cienītais kungs, — atbildēja Dibuā, tikpat cītīgi dzerdams sulu, cik centīgi pirms tam bija ēdis ķiršus. — Iedomājieties: pāršķirstot sava tēva vecās grāmatas, es uzgāju kādā pasīva ailē, ka viņš palicis parādā kapteiņa Lažonkjēra tēvam piecdesmit luidoru. Tad es devos ceļā. Tā kā tēvs jau ir miris, es nerimšos, iekams nebūšu atradis viņa dēlu.