— Bet vai zināt, Mutonē kungs, pasaulē nav daudz tādu parādnieku kā jūs, — sacīja saimnieks, pārsteigts par tik cēlu smalkjūtību.
— Tādi mēs esam — tēvs un dēls Mutonē. Bet ja mums kāds ir parādā… O, mēs esam nežēlīgi! Lūk, te bija viens puisis, tiešām ļoti godīgs cilvēks. Tas palika parādā firmai „Mutonē un dēls" simt sešdesmit livru. Nu, mans vectēvs iespundēja viņu cietumā, un tur tas palika līdz mūsu trešajai paaudzei. Apmēram pirms divām nedēļām es saskaitīju rēķinus: šis puisis trīsdesmit gadu laikā, ko tas nosēdējis aiz atslēgas, izmaksāja mums divpadsmit tūkstoš livru. Vienalga — princips izturēts. Bet, lūdzu, piedodiet, mīļo saimniek, — sacīja Dibuā, kas slepus šķielēja uz durvīm, kur jau labu laiciņu stāvēja kāda ēna, stipri līdzīga kapteinim. — Lūdzu, piedodiet, ka aizkavēju jūs ar visām šīm blēņām, kas jūs nemaz neinteresē. Bez tam, lūk, pie jums ierodas jauns viesis.
— Ē, tiešām, tā ir tā pati persona, kuru jūs gaidāt.
— Brašais kapteinis Lažonkjērs? — iesaucās Dibuā.
— Viņš… Nāciet šurp, kaptein, jūs gaida!
Kapteinim nebija zudušas aizdomas, kas radās jau šorīt. Uz ielas viņš bija redzējis nepierastu seju jūkli, kas tam likās drūmas. Tāpēc viņš iegāja viesnīcā aizdomu pilns. Viņš ārkārtīgi vērīgi paskatījās uz to pusi, kur bija sēdējuši franču gvardi. Viņu te vairs nebija, un tas viņu mazliet nomierināja. Beidzot viņš pavērās jaunajā viesī, kas tam nepiegrieza nekādu vērību.
Bet cilvēki, kuru sirdsapziņa nav tīra, rod pat vislielākā satraukumā drosmi spītēt ļaunām nojautām, pareizāk sakot, viņi aprod ar savām bailēm un neievēro tās. Lažonkjērs, kuru nomierināja šķietamā Senžermēnas audumu tirgotāja godīgais izskats, laipni sveicināja to. Dibuā savukārt paklanījās ar vislielāko pieklājību.
Tad Lažonkjērs pievērsās saimniekam un jautāja, vai gaidītais draugs nav atnācis.
— Ir atnācis tikai šis kungs, — paskaidroja viesnīcas īpašnieks. — Bet jūs nekā nezaudēsiet no šīs viesu maiņas: viens gribēja prasīt no jums simt luidoru, otrs atnācis atdot jums piecdesmit.
Lažonkjērs izbrīnā pagriezās pret Dibuā, kas izturēja šo skatienu un savieba tik muļķīgi laipnu seju, cik nu vien bija iespējams. Neteiksim, ka kapteinis Lažonkjērs jutās sevišķi vīlies, bet viņš apmulsa gan, klausoties Dibuā stāstā, ko tas atkārtoja apbrīnojamā pacilātībā. Kapteinis pat pasmaidīja par šo negaidīto naudas piedāvājumu, jo cilvēkiem parasti gaužām patīk pārsteigumi naudas lietās. Viņu aizkustināja šī augstsirdība: cilvēks meklējis viņu pa visu pasauli tikai tādēļ vien, lai samaksātu necerētu naudas summu! Kapteinis pasūtīja spāņu vīnu un uzaicināja Dibuā ienākt viņa istabā. Dibuā piegāja pie loga, lai paņemtu savu cepuri, kas bija nolikta uz krēsla, un, kamēr Lažonkjērs pļāpāja ar saimnieku, viegli pabungoja pa loga rūtīm. Šai brīdī kapteinis pagriezās pret viņu.
— Bet varbūt es jums jūsu istabā traucēšu? — sacīja Dibuā ar vissmaidošāko izteiksmi sejā.
— Nemaz, itin nemaz, — apgalvoja kapteinis. — No turienes paveras jauks skats, un mēs dzerdami vērosim pa logu garāmgājējus. Pa Burdonē ielu staigā daiļas dāmas. Ahā, jūs jau smaidāt, mans draugs!
— Ehē, — norūca Dibuā, izklaidībā pakasīdams degunu.
Šis neuzmanīgais žests būtu pazudinājis viņu tādā rajonā, kas atrastos tuvāk Palērojālam, bet Burdonē ielā šo žestu nepamanīja. Lažonkjērs iegāja pa priekšu, saimnieks ar pudelēm aiz viņa. Dibuā, kas gāja pēdējais, paguva dot mājienu Tapēnam, kas līdz ar diviem vīriem parādījās pirmajā istabā. Tad Dibuā, kā jau labi audzināts cilvēks, aizvēra aiz sevis durvis.
Abi vīri, kas nāca līdzi Tapēnam, tūlīt piegāja pie loga un aizvilka kopīgās zāles aizkarus, bet viņu priekšnieks novietojās aiz Lažonkjēra istabas durvīm tā, lai, durvīm atveroties, viņš paliktu noslēpts.
Saimnieks tūlīt atgriezās. Viņš bija apkalpojis kapteini un Mutonē kungu un turklāt saņēmis no pirmā trīs livras. Nu viņš gāja ierakstīt šo ieņēmumu savā grāmatā un ieslēgt naudu atvilktnē. Bet līdzko viņš bija atvēris un aizvēris durvis, Tapēns, kas bija jau visam sagatavojies, piespieda viņam pie mutes kādu lakatiņu, pārmauca viņa kapuci gandrīz vai līdz pat kaklam un kā spalviņu aiznesa to līdz otrai karietei, kas gaidīja aiz durvīm. Tajā pašā laikā viens no aģentiem sagrāba mazo meiteni, kas sita olas, otrs paķēra puišeli, kas turēja rokā pannu, ietina to segā, un pēc mirkļa saimnieks, viņa meita un „pavārs" abu aģentu pavadībā ripoja jau uz Senlazāru. Tomēr kariete brauca pārāk ātri, zirgi bija pārāk labi un kučieris pārāk nepacietīgs, lai šo pajūgu tiešām varētu uzskatīt par īstu ormaņa fiakru.
Tūlīt pēc tam Tapēns ar policijas žurkas instinktu sāka rakņāties skapī aiz virtuves durvīm, izņēma no turienes vilnas kapuci, kalikona vesti un priekšautu, tad pamāja kādam slaistam, kas spoguļojās skatlogu priekšā. Tas iesteidzās viesnīcā un pārģērbās par diezgan ticamu krogus viesmīli.
Tajā pašā brīdī viņi izdzirda kapteiņa istabā negantu troksni: it kā apgāztos kāds galds, it kā plīstu pudeles un glāzes, tad soļu dimdoņa, tad lamuvārdi, tad kāds zobens atsitās pret loga rūtīm, tad vairs nekas nebija dzirdams.
Pēc brīža kāda kariete aizjoņoja pa Divu Bumbu ielu tā, ka visa māja notrīcēja.
Tapēns, kas visu laiku nemierīgi ausījās un bija gatavs ar savu virtuves nazi rokā drāzties istabā, saslējās līksmā izskatā.
— Labi, lieta darīta, — viņš noteica.
— Bija arī laiks, saimniek, — aizrādīja viesmīlis. — Lūk, ierodas apmeklētājs.
XV