Neticiet pazīšanās zīmēm
Tapēns sakumā nodomāja, ka tas ir chevalier Gastons de Šanlē, bet maldījās: tā bija tikai kāda sieviete, kas nāca pēc pusstopa vīna.
— Kas tad noticis mūsu nabaga Burgijona kungam? — viņa jautāja. — Viņu aizveda kādā fiakrā, turklāt ar vilnas kapuci galvā.
— Ak vai, dārgā dāma, tādu nelaimi mēs nebijām gaidījuši, — sacīja Tapēns. — Nabaga Burgijonu ķēra trieka, kad viņš, tērzēdams ar mums, vismazāk to gaidīja.
— Žēlīgais Dievs!
— Cik žēl, — turpināja Tapēns, paceldams acis pret debesīm. — Tas pierāda, dārgā dāma, ka mēs visi esam mirstīgi.
— Bet mazā meitene, kuru arī aizveda? — neatlaidās sieviņa.
— Tā kops savu tēvu, tas ir viņas pienākums.
— Bet puišelis? — nerimās kaimiņiene, kas gribēja izkratīt savu sirdi.
— Tas viņiem gatavos ēdienu. Tāds ir viņa arods.
— Augstais Dievs! Es visu to redzēju, savās durvīs stāvēdama, un nekā nesapratu. Un lai gan vīns man nemaz nav vajadzīgs, atnācu nopirkt no jums pusstopu baltā, lai zinātu, ko domāt.
— Nu, labi, tagad jūs to zināt, dārgā dāma.
— Bet kas jūs esat?
— Es esmu Šampāns, Burgijona brālēns. Šorīt nejauši ierados no laukiem. Atnesu tam jaunas ziņas par viņa ģimeni. Pēkšņi prieks, satraukums… tas radīja triekas lēkmi un — te tev nu bija! — viņa vairs nav. Pajautājiet Grabižonam! — turpināja Tapēns, norādīdams uz savu palīgu virtuvē, kurš pabeidza gatavot saimnieka meitas un puišeļa sākto omleti.
— Ak, mans Dievs, jā, tas norisinājās tieši tā, kā to Šampāna kungs izstastīja, — sacīja Grabižons, ar savas lielās karotes kātu noslaucīdams asaru.
— Nabaga Burgijona kungs! Tātad jūs domājat, ka vajadzētu lūgt Dievu par viņu?
— Nekad nav pa ļaunu lūgt Dievu, — prātnieciski noteica Tapēns.
— Ak, vienu acumirkli, vienu acumirkli — ielejiet taču man vismaz pamatīgu mēru!
Tapēns piekrizdams pamāja un tiešām diezgan veikli apkalpoja savu kaimņieni. Tas nebija grūti izdarāms — viņš taču izdaļāja cita mantu! Burgijona kungs būtu sāpēs ierēcies, ja ieraudzītu mēru, ko Tapēns piepildīja ar labu Makonas vīnu par diviem sū.
— Nu, labi, es nomierināšu apkārtnes iedzīvotājus, kas sāka jau uztraukties, — sacīja sieviņa.— Un es sOlos arī turpmāk iepirkties tikai pie jums, Šampāna kungs. Vēl vairāk — ja Burgijona kungs nebūtu jūsu brālēns, es jums kaut ko pateiktu.
— O, sakiet vien, kaimiņien, nekautrējieties!
— Nu, labi, es nupat pamanīju, ka viņš mani krāpis kā beidzamais nelietis. To pašu kausu, ko jūs nupat piepildījāt līdz malām par diviem sū, viņš tik tikko piepildīja par četriem.
— Ko jūs sakāt! — iesaucās Tapēns.
— Ak, Šampāna kuns, lai runā ko runādami: ja šeit zemes virsū nav taisnības, debesīs tā ir. Un ļoti jauki, ka jūs esat ieradies šeit, lai turpinātu viņa veikalu.
— Es arī tā domāju, — nočukstēja Tapēns, priecādamies par saviem klientiem.
Un viņš steidzās atvadīties no sieviņas, jo baidījās, ka ieradīsies gaidītais. Šādi paskaidrojumi jaunajam viesim varētu likties aizdomīgi. Tiešām, tajā brīdī, kad pulkstenis nosita pustrīs, ielas durvis atvērās, un ienāca aristokrātiska izskata jauneklis, kura zilais mētelis bija pārklāts ar sniegu.
— Vai šī ir viesnīca „Mīlas muca"? — jauneklis jautāja Tapēnam.
— Jā, monsieur.
— Un šeit dzīvo kapteinis Lažonkjērs?
— Jā, monsieur.
— Vai viņš pašlaik atrodas savā istabā?
— Jā, monsieur, viņš nupat atgriezās.
— Nu, labi, pasakiet, lūdzu, viņam, ka ieradies chevalier Gastons de Šanlē.
Tapēns paklanījās, piedāvāja chevalier krēslu, no kā tas atteicās, un iegāja kapteiņa Lažonkjēra istabā.
Gastons nokratīja sniegu, kas bija pielipis pie zābakiem un pārklājis viņa mēteli, un ar dīkā stāvoša gaidītāja ziņkāri sāka vērot pie sienām izkārtās gleznas.
Viņam nebija ne jausmas, ka aiz šīm krāsnīm atradās trīs vai četri asmeņi, ka vajadzēja tikai šim pazemīgajam un laipnajam saimniekam pamirkšķināt ar aci, un šie asmeņi būtu izrauti no makstīm un sadurti viņam krūtīs.
Pēc piecām minūtēm Tapēns atgriezās un, atstādams durvis vaļā, lai rādītu, kur jāiet, sacīja:
— Kapteinis Lažonkjērs ir chevalier de Šanlē kunga rīcībā.
Gastons devās istabā, kurā valdīja stingri militāra kārtība. Šajā istabā atradās tas, ar kuru saimnieks iepazīstināja kā ar kapteini Lažonkjēru. Nebūdams sevišķi labs cilvēku pazinējs pēc sejām, Gastons tomēr nosprieda: vai nu šis vīrs veikli maskējas, vai arī tas nav sevišķi liels ma-. tadors.
Maza auguma, izkaltis, ar kārpainu degunu, pelēkām acīm; mugurā stipri nodilusi uniforma, kas tomēr nespieda; piesiets pie zobena, kas bija tikpat garš kā viņš pats — tādā izskatā Gastona priekšā nostājās šis briesmigais kapteinis, kuru marķīzs Ponkalens un pārējie sazvērnieki rekomendēja kā ļoti cienījamu personu.
„Šis vīrs ir neglīts un izskatās pēc ķestera," nodomāja Gastons. Un kad tas tuvojās viņam, lai sasveicinātos, Gastons jautāja:
— Vai man ir gods runāt ar kapteini Lažonkjēru?
— Ar viņu pašu, — sacīja kapteinī pārvēri ies Dibuā un savukārt paklanījās: - Vai pie manis ieradies chcvalier Gastons de Šanlē?
— Jā, cienītais kungs, — atbildēja Gastons.
— Vai jums ir norunātās pazīšanās zīmes? — jautāja viltus kapteinis Dibuā.
— Te ir zelta monētas viena puse.
— Un te otra, — sacīja Dibuā.
Viņi salika kopā abus monētas gabalus, kas pilnīgi sakļāvās.
— Un tagad, — sacīja Gastons, — apskatīsim abus papīrus.
Gastons izņēma no kabatas savādi salocītu papīru, uz kura bija uzrakstīts kapteiņa Lažonkjēra vārds.
Dibuā tūlīt izvilka no savas kabatas līdzīgu papīru, uz kura bija uzrakstīts Gastona de Šanlē vārds. Viņi uzlika tos vienu uz otra. Tie bija griezti pēc viena un tā paša šablona, un iekšējās malas sakrita.