— Brīnišķīgi! — noteica Gastons. — Un lagad portfeļus.
Salīdzināja Gastona un viltus Lažonkjēra portfeļus: tie bija pilnīgi
vienādi, un abos, lai gan tie bija jauni, atradās 1700. gada kalendāri - tātad deviņpadsmit gadu veci. Tā bija divkārša piesardzība, lai izvairītos no viltojumiem. Bet Dibuā nevajadzēja neko viltot. Viņš visu to atņēma kapteinim Lažonkjēram un ar savu velnišķīgo uztveri un instinktu visu uzminēja un izmantoja.
— Un tagad, cienītais kungs?.. — ierunājās Gastons.
— Tagad mēs varam parunāt par savām lietām — vai ne tā jūs gribējāt teikt?
— Pareizi. Bet vai mēs varam būt droši?
— Kā tuksneša vidū.
— Nu tad apsēdīsimies un patērzēsim.
— Labprāt, patērzēsim, chevalierl
Abi vīrieši apsēdās katrs savā pusē galdam, uz kura atradās pudele vīna un divas glāzes.
Dibuā piepildīja vienu glāzi, bet kad grasījās pieliet otru, chevalier uzlika uz tās roku.
Tas nozīmēja, ka viņš nedzers.
— Pie joda! — nodomāja Dibuā. — Viņš ir tievs un atturībnieks — slikta pazīme. Cēzars neuzticējās cilvēkiem, kas ir kalsnēji un nekad nedzer vīnu. Šādi cilvēki bija Bruts un Kasijs.
Gastons, kā likās, kaut ko domāja un pa laikam uzmeta Dibuā pētīgu skatienu.
Dibuā maziem malkiem dzēra spāņu vīnu un izturēja chevalier skatienu. Beidzot, pēc zināma klusuma brīža, Gastons sāka:
— Kapteiņa kungs, ja cilvēki sāk lietu, kur tie riskē ar savu galvu, tad, man Šķiet, derētu tuvāk iepazīties, laj pagātnē stiprinātu nākotni. Mani rekomendē jums Monluī, Taluets, Kudeiks un Ponkaleks, jūs zināt manu vārdu un stāvokli. Mani uzaudzināja brālis, kam pret reģentu bija personīgs naids. Es mantoju šo naidu, un rezultātā: tā kā Bretaņā jau gandrīz vai trīs gadus pastāv aristokrātu līga, es pieslējos sazvērniekiem. Tagad bretaņu sazvērnieki izraudzījuši mani, lai es stājos sakaros ar sazvērniekiem Parīzē, saņemu instrukcijas no barona Valefa, kas iebraucis no Spānijas, nododu tās hercoga cilvēkam, Viņa Katoliskās Majestātes aģentam Parīzē, un saņemu viņa piekrišanu.
— Un kas visā šajā lietā jādara kapteinim Lažonkjēram? — jautāja Dibuā, it kā šaubīdamies, vai šis ir īstais chevalier.
— Viņam jāiepazīstina mani ar hercogu. Ierados Parīzē pirms divām stundām, vispirms tikos ar de Valefa kungu un, beidzot, ierados pie jums. Un tagad, cienītais monsieur, jūs pazīstat manu dzīvi gluži tāpat kā es.
Dibuā klausījās un veidoja savā sejā piemērotu mīmiku ar tādu māku, it kā viņš būtu vislabākais aktieris. Kad Gastons bija beidzis, Dibuā atlaidās krēslā un sacīja cēlā vienaldzībā:
— Man jāatzīstas, chevalier, ka manas dzīves stāsts ir daudz grūtāks un notikumiem bagātāks. Un tomēr, ja vēlaties, lai es jums to stāstu, mans pienākums ir paklausīt.
— Es jums jau teicu, kapteiņa kungs, — sacīja Gastons un paklanījās, — ka tādā stāvoklī, kādā mēs atrodamies, viens no pirmajiem priekšnoteikumiem: labi pazīt vienam otru.
— Nu, labi, — noteica Dibuā. — Kā jūs jau zināt, mani sauc kapteinis Lažonkjērs. Mans tēvs, tāpat kā es, bija karjeras virsnieks. Tas ir arods, kur gūst lielu slavu, bet parasti gan ļoti maz naudas. Mans slavenais tēvs nomira, atstādams man mantojumā vienīgi savu rapieri un mundieri. Es apjozu zobenu, kas man bija mazliet par garu, uzvilku mugurā uniformu, kas man bija mazliet par platu. Kopš tā laika esmu pieradis pie tērpiem, kas netraucē manas kustības.
To teikdams, Dibuā demonstrēja jauneklim, cik plats ir viņa mundieris, lai gan chevalier bija jau to ievērojis.
Gastons paklanījās, rādīdams, ka viņam nav iebildumu pret šādu paražu un ka viņš atzīst to par labu, kaut gan pats bija vairāk iespīlēts savā tērpā nekā Dibuā savējā.
— Manas skaistās ārienes dēļ mani pieņēma karaliskajā Itālijas pulkā, ko tai laikā rekrutēja Francijā — vispirms taupības nolūkos, un bez tam arī tāpēc, ka Itālija vairs nepiederēja mums. Tur es ieņēmu izcilu amatu: biju kaprālis. Bet Malplanē kaujas priekšvakarā es mazliet saķīvējos ar savu seržantu: sakarā ar kādu viņa rīkojumu. Viņš pacēla spieķi, bet tas mani neķēra, kā būtu bijis vēlams — tā vietā spieķis noslīdēja zemē.
— Atvainojiet, bet es īsti labi nesaprotu, kāds tam sakars ar viņa rīkojumu, — iebilda Gastons.
— Sakars tāds, ka, nolaižot savu spieķi, viņš skāra manas cepures malu, un tā nokrita zemē. Šīs mazās neveiklības rezultātā — maza divkauja, kur es izduru savu zobenu cauri viņa ķermenim. Ja es būtu gaidījis, kamēr mani apcietina, mani, droši vien, nošautu. Tāpēc es izdarīju pusapgriezienu pa kreisi un otrā rītā pamodos — velns zina, kā tas notika! — prinča Marlboro armijas rindās.
— Citiem vārdiem sakot, jūs dezertējāt, — smaidīdams sacīja chevalier.
— Es rīkojos pēc Koriolana un dižā Kondē parauga, — turpināja Dibuā. — Un man šķiet, ka mani pēcteči uzskatīs to par pietiekamu attaisnojumu. Tā kā mēs solījāmies viens otram nekā neslēpt, man jāatzīstas: Malplanē kaujā es piedalījos kā aktieris. Tikai tad, kad man vajadzēja atrasties strauta vienā pusē, es atrados otrā, un kad vajadzēja pagriezt ciemam muguru, es to ieraudzīju tieši sev pretī. Man šķiet, ka šī vietas pārmaiņa bija man ļoti izdevīga, jo karaliskās Itālijas pulks atstāja kaujas laukā astoņsimt cilvēku, manu rotu apkāva, bet manu gultas biedru pāršķēla divās daļās ar vienu no tiem septiņpadsmit tūkstoš lielgabalu lādiņiem, ko todien izšāva. Manas kritušās rotas slava tā sajūsmināja slaveno Marlboro, ka viņš turpat kaujas laukā paaugstināja mani par leitnantu. Ar tādu labvēli es būtu tālu ticis. Bet viņa sieva, lēdija Marlboro — lai velns viņu parautu! — kā jums zināms, neveikli apšļakstīja ar ūdeni karalienes Annas kleitu, un šis lielais notikums mainīja stāvokli Eiropā. Sekojošā jandāliņā es zaudēju savu labvēli un atrados viens ar saviem personīgajiem nopelniem un ienaidniekiem, ko šie nopelni man bija sagādājuši.