— Un kas ar jums notika pēc tam? — jautāja Gastons, kuru interesēja viltus kapteiņa dēkainā dzīve.
— Ko lai dara! Ši vientulība pamudināja mani pret savu gribu griezties pie Viņa Katoliskās Majestātes, un — gods kam gods pienākas — viņš laipni izpildīja manu lūgumu un pieņēma savā dienestā. Pēc trim gadiem jau biju kapteinis. Bet no trīsdesmit reo algas dienā mums ieturēja divdesmit, un mums vajadzēja justies bezgala pagodinātiem, ka Spānijas karalis aizņemas no mums naudu. Man likās, ka šāds naudas aizdošanas veids nav visai drošs, tāpēc lūdzu savam pulkvedim atļauju izstāties no Viņa Katoliskās Majestātes dienesta un atgriezties savā skaistajā tēvijā, bez tam piedevām vēl kaut kādu rekomendāciju, lai mani neapgrūtinātu sakarā ar Malplanē afēru. Puklkvedis nosūtīja mani pie Viņa Ekselences prinča Selamāra. Tas bija ievērojis, ka manī mīt zināma dabiska tieksme paklausīt rīkojumiem un neapstrīdēt tos, ja tie doti pieklājīgā veidā un attiecīgas mūzikas pavadījumā. Tāpēc Selamārs gribēja izmantot manus pakalpojumus slavenajā sazvērestībā, kas nosaukta viņa vārdā. Bet ši afēra izčākstēja, kā jums zināms, Fijona un nožēlojamā rakstnieka Bivā divkāršās nodevības dēļ. Taču Viņa Augstība asprātīgi nosprieda, ka tas, kas atlikts, nav zaudēts, un ieteica mani savam pēctecim. Ceru, ka mani mazie pakalpojumi varēs būt viņam noderīgi. Un es no visas sirds esmu viņam pateicīgs par šo izdevību iepazīties ar tik priekšzīmīgu džentlmeni, kāds esat jūs. Tātad uzskatot mani par cilvēku, kas vienmēr gatavs jums pakalpot.
— Man pie jums tikai viens lūgums: iepazīstiniet mani ar hercogu, ar vienīgo personu, kuram man atļauts visu izstāstīt un kuram man jānodod barona de Valefa vēstules. Es tātad stingri ievērošu saņemtās instrukcijas un lūgšu jūs, kapteiņa kungs, iepazīstināt mani ar Viņa Ekselenci!
— Šodien pat, — noteica Dibuā, kas laikam bija kaut ko nolēmis. — Pēc stundas, ja gribat, pēc aptuveni desmit minūtēm, ja tas ir nepieciešams.
— Cik drīz vien iespējams.
— Klausieties, es mazliet pārsteidzos, teikdams, ka iepazīstināšu jūs ar Viņa Ekselenci jau pēc stundas! Parīzē ne par ko nevar būt drošs. Varbūt viņam nav paziņots, ka esat ieradies, varbūt viņš jūs negaida, varbūt neatradīšu to mājās.
— Saprotu, es pacietīšos.
— Beidzot, varbūt es nevarēšu aizvest jūs pie viņa.
— Kāpēc?
— Kāpēc?
— Nu, chcvalicr, var redzēt, ka jūs esat pirmoreiz Parīzē.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Gribu teikt, ka Parīzē ir trīs dažādas, pavisam īpatnas policijas. Tās tomēr sadarbojas un apvienojas, kad ir jāvajā godīgi cilvēki, kas grib tikai gāzt to, kas pastāv, un tā vietā likt to, kas nepastāv. Šīs policijas ir: pirmkārt, reģenta policija, no kuras nav jābīstas; otrkārt, Voijē d'Ar- žansona policija — o, dažreiz viņš ir sliktā omā, kad viņam bēdīgi gājis pa Madlēnas di Trenēlas klosteri; treškārt, Dibuā policija. Ā, tā ir cita lieta. Dibuā kungs ir liels…
— Liels nelietis! — Gastons pabeidza teikumu. — Jūs man nepateicāt nekā jauna, es to zinu.
Dibuā paklanījās un pasmaidīja savu fatālo pērtiķa smaidu.
— Nu, un lai izvairītos no šīm trijām policijām? — jautāja Gastons.
— Jābūt ļoti uzmanīgam, chevalierl
— Pamāciet mani, kapteiņa kungs, jo jūs, kā liekas, labāk pazīstat šejienes apstākļus. Es, kā jau teicu, esmu provinciālis un nekas vairāk.
— Nu, labi, vispirms mēs nedrīkstētu dzīvot vienā un tajā pašā viesnīcā.
— Vai velns! — iesaucās Gastons, atcerēdamies, ka iedevis Helēnai savu adresi. — Tas man nepatīk. Zināmu iemeslu dēļ es gribētu palikt šeit.
— To var nokārtot, chevalier; es apmetīšos citur. Ņemiet kādu no manām istabām: šo vai pirmā stāva istabu.
— Es labāk ņemšu šo.
— Jums taisnība, šī atrodas apakšstāvā, logs iziet uz ielu, slepenās durvis uz otru ielu. Nu, jums ir vērīga acs, un no jums iznāks lietaskoks.
— Atgriezīsimies pie mūsu lietas, — sacīja chevalier.
— Jā, pareizi. Ko es teicu?
— Jūs teicāt, ka varbūt nevarēsit pats aizvest mani.
— Jā, bet šādā gadījumā uzmanieties labi un sekojiet tikai tam cilvēkam, uz kuru var paļauties.
— Sakiet man, pēc kā es varēšu spriest, ka viņš ir jūsu sūtīts.
— Vispirms — viņam būs mana vēstule.
— Es nepazīstu jūsu rokrakstu.
— Taisnība, es jums iedošu paraugu.
Dibuā piesēdās pie galda un uzrakstīja sekojošās rindas:
„Monsieur chevalier
Uzticaties un ejiet līdzi tam cilvēkam, kas jums nodos šo zīmīti. Esmu uzdevis viņam ievest jūs mājā, kur jūs gaida hercogs Olivaress un kapteinis Lažonkjērs."
— Redziet, ja kāds ieradīsies pie jums manā vārdā, viņš jums nodos apmēram tādu zīmīti ar manu rokrakstu, — sacīja Dibuā, pasniegdams viņam užrakstīto.
— Vai ar to pietiks?
— Nekādā gadījumā. Bez zīmītes ar manu rokrakstu viņš jums parādīs pusi zelta monētas, bet pie mājas durvīm, kurā viņš jūs ievedīs, jūs viņam uzprasīsit vēl trešo pazīšanās zīmi.
— Un tā būs?..
— Tā būs papīrs.
— Labi, — noteica Gastons. — Tā piesargājoties, ne velns mūs nenotvers! Bet ko lai es tagad daru?
— Tagad gaidiet. Vai neesat nodomājis šodien iziet?
— Nē.
— Nu, labi! Dzīvojiet mierīgi šajā viesnīcā, kur jums nekas netrūks. Parunāšu par jums ar saimnieku.
— Pateicos.
— Mīļais Šampāna kungs, — uzsauca Lažonkjērs Tapēnam, atvērdams durvis. — Te ir chevalier de Šanlē, kas ieņems manu istabu. Lūdzu jūs apieties ar viņu tāpat kā ar mani.
Tad, aizvērdams durvis, Dibuā pusbalsī piebilda: