— Šis jauneklis nav ar zeltu atsverams, Tapēna kungs. Ne jūs, ne jūsu ļaudis nedrīkst ne uz mirkli izlaist viņu no acīm. Par to jūs atbildat ar savu galvu!
XVI
Viņa ekselence hercogs Olivaress
Pa to laiku Dibuā, aiziedams no chevalier, pabrīnījās — un tas viņam gadījās diezgan bieži — par liktenīgo nejaušību, kas vēlreiz ielika viņa rokās reģenta un Francijas likteņus. Iedams cauri kopīgajai zālei, viņš ieraudzīja Modro, kas sarunājās ar Tapēnu, un pamāja, lai tas viņam seko. Tas bija Modrais, kuram, kā lasītājs atcerēsies, bija uzdots aizvest īsto Lažonkjēru. Izgājis uz ielas, Dibuā painteresējās, kas noticis ar cie- nijamo kapteini. Pienācīgi sasiets un ar aizbāztu muti tas aizvests uz Ven- sānas torni, lai netraucētu valdības kombinācijas. Šai laikā ministri varēja lietot apbrīnojami ērtus preventīvās drošības līdzekļus.
Ticis skaidrībā par šo svarīgo jautājumu, Dibuā turpināja savu ceļu gluži domīgs. Bija padarīta tikai puse no darba, un tā bija visvieglākā. Nu vajadzēja pierunāt reģentu, lai tas ar visu sparu piedalās tādos pasākumos, kas tam derdzās: politiskajās lamatās.
Dibuā sāka noskaidrot, kur atrodas reģents un ko viņš dara.
Princis atradās savā kabinetā — ne oficiālajā, bet darba kabinetā, ne reģenta, bet mākslinieka kabinetā, kur tas beidza kādu gravīru ar ofortu, ko tam pagatavoja Humberts, viņa ķīmiķis. Tas pie blakus galdiņa bal- zamēja kādu ibisu, lietodams seno ēģiptiešu metodes, kuras viņš it kā esot atklājis. Tajā pašā laikā sekretārs lasīja princim korespodenci, kuras šifru zināja vienīgi reģents.
Piepeši durvis atdarījās — par lielu brīnumu reģentam, kuram šis kabinets bija tikpat kā paslēptuve — un šveicars skaļā balsī pieteica kapteini Lažonkjēru. Reģents pagriezās un noteica:
— Lažonkjērs — kas tas tāds?
Humberts un sekretārs pārsteigti saskatījās, ka viņu svētnīcā ved iekšā svešu cilvēku.
Šajā brīdī durvju spraugā parādījās kāda smaila un iegarena galva. Pirmajā brīdī reģents nepazina Dibuā — tik labi tas bija pārģērbies. Bet, beidzot, viņu tomēr nodeva smailais deguns, kuram līdzīga nebija visā karaļvalstī.
Hercoga sejā izgaisa izbrīns, kas tur parādījās sākumā, bet tās vietā stājās nevaldāma jautrība.
— Kā, tas esi tu, abat? — iesaucās Viņa Augstība, skaļi smiedamies. — Un ko nozīmē šī jaunā maskarāde!
— Tas nozīmē, monseigneur, ka es no lapsas pārvēršos par lauvu. Un tagad, ķīmiķa kungs un sekretāra kungs, dariet man prieku: ejiet izbāzt savu putnu citur, bet jūs pabeidziet savu vēstuli citā vietā!
— Kāpēc tā? — jautāja reģents.
— Tāpēc, ka man jārunā ar Jūsu Augstību par kaut ko svarīgu.
— Ej pie velna ar savu „kaut ko svarīgu"! Tu pienāksi pie manis rīt!
— Monseigneur taču nespiedīs mani palikt šai nejaukajā tērpā līdz rītdienai. Tad jau man vajadzēs uz vietas nomirt. Fui, ar to es nekad nesamierināšos.
— Iekārtojies kā gribi, esmu nolēmis atlikušo dienas daļu veltīt izpriecām.
— Nu, labi, brīnišķīgi! Es arī jums lieku priekšā pārģērbties.
— Man - pārģērbties! Ko tu ar to gribi teikt, Dibuā? — turpināja reģents, kas nodomāja, ka runa ir par kādu no viņa parastajām maskarādēm.
— Nu, jums siekalas saskries mutē, Alēna kungs.
— Runā, ko tu esi sarīkojis?
— Vispirms aizsūtiet projām ķīmiķi un sekretāru!
— Tu pastāvi uz to?
Pavisam noteikti.
— Nu tad, ja tu tā vēlies…
Un reģents ar draudzīgu žestu atvadījās no ķīmiķa, bet pavēlēdams pamāja sekretāram. Abi izgāja.
— Un tagad - ko tu gribi? — noprasīja reģents.
— Gribu iepazīstināt jūs, monseigneur, ar kādu jaunu cilvēku, kurš ieradies no Bretaņas un kuru man sevišķi ieteica: jauks zēns.
— Un kā viņu sauc?
— Chevalier Gastons de Šanlē.
— De Šanlē… — atkārtoja reģents, cenzdamies atcerēties. — Šis vārds man nav gluži nepazīstams.
Tiešām?
. — Jā, man liekas, ka esmu to kādreiz dzirdējis, bet vairs neatceros, kādos apstākļos. Un ko tavs protežē grib darīt Parīzē?
— Monseigneur, negribu aizsteigties priekšā pārsteigumam, kas jūs gaida šai atklājumā. Viņš jums tūlīt pats pateiks, kāpēc viņš ir ieradies Parīzē.
— Kā — man pašam?
— Jā, tas ir — Viņa Ekselencei hercogam Olivaresam, kura vietā lūdzu jūs stāties. O, mans protežē ir ļoti uzmanīgs sazvērnieks, un tomēr es viņu notvēru — pateicoties manai policijai, tai pašai, monseigneur, kas jums sekoja Rambuijē — un tomēr es pārzinu visus lietas apstākļus.
Parīze viņš bija sūtīts pie kāda kapteiņa Lažonkjēra, kam to vajadzēja iepazīstināt ar Viņa Ekselenci hercogu Olivaresu. Tagad jūs saprotat, vai
ne?
— Es tev teikšu: itin nekā.
— Nu, esmu bijis kapteinis Lažonkjērs, bet nevaru būt reizē kapteinis Lažonkjērs un Viņa Ekselence.
— Un tu esi rezervējis šo lomu…
-- Jums, monseigneur.
— Pateicos! Tātad tu gribi, lai es ar neīstu vārdu uzzinu…
— Jūsu ienaidnieku noslēpumus, — pārtrauca Dibuā. — Nu, tas nu gan būtu liels noziegums, un cik dārgi tas jums maksātu — mainīt vārdu un apģērbu! It kā jūs ar šādiem līdzekļiem nebūtu jau uzzinājis dažu labu lietu, ne tikai noslēpumus! Neaizmirstiet taču, monseigneur, ka sava dēkainā rakstura dēļ, ar kādu jūs debesis apveltījušas, mūsu abu dzīve izvērtusies kaut kādā nepārtrauktā maskarādē. Velns lai parauj, mon- seigneurl Pēc tam, kad esat saucies par Alēna kungu un meistaru Žanu, jūs, man šķiet, bez traucējumiem varat saukties par hercogu Olivaresu.
— Mans dārgais, es ļoti labprāt pārģērbtos, ja šis joks sagādātu man kaut kādu izklaidēšanos, bet…
— Bet pārģērbties, lai nodrošinātu Francijai mieru, lai neļautu intrigantiem graut karaļvalsti, lai varbūt neļautu slepkavām jūs nodurt — jā, tā nav jūsu cienīga maskarāde! Es saprotu. Bet ja vajadzētu pavest mazo dzelzslietu tirgotāju no Jaunā tilta vai skaisto atraitni no Svētā Augustīna ielas — velns lai parauj, es nesaku nē! Tur būtu vērts papūlēties!