— Galu galā, ja es, kā vienmēr, izpildītu šo tavu prasību, kas no tā iznāks?
— Iznāks tas: jūs varbūt beidzot piekritīsit man, ka neesmu vējagrābslis, un atļausit man būt nomodā par jums, jo jūs pats par sevi negādājat.
— Bet — reiz par visām reizēm — ja Šī lieta nebūs pūļu vērta, vai tu man vairs neuzbāzīsies?
— Dodu savu godavārdu.
— Abat, ja tev tas būtu vienalga — es labāk gribētu dzirdēt citu zvērestu.
— Velns parāvis, monseigneur, ar jums grūti sarunāties! Ikviens apzvēr, kā vien varēdams.
— Stāv rakstīts, ka šādam vīram goda nemaz nav.
— Monseigneur, vai piekrīt?
— Atkal šī garlaicība!
— Nu, gan redzēsit, vai tā būs garlaicība!
— Dievs, piedod man, bet man šķiet, ka tu, lai mani iebiedētu, rīko sazvērestības.
— Tad tās ir labi noorganizētas. Jūs vienu tādu redzēsit.
— Tu esi apmierināts?
— Es atzīstu, ka tā ir ļoti patīkama.
— Bet ja man nebūs bail — piesargies!
— Monseigneur ir pārāk lielas prasības.
— Tu man glaimo, tu neesi drošs par savu sazvērestību, Dibuā.
— Nu, es jums apzvēru, monseigneur, ka izjutīsit zināmu satraukumu un būsit laimīgs, ka varat runāt ar Viņa Ekslences muti.
Un Dibuā, baidīdamies, ka reģents nemaina savu diezgan nedrošo lēmumu, paklanījās un izgāja no istabas.
Nebija pagājušas vēl ne piecas minūtesm, kopš viņš aizgāja, kad priekštelpā iesteidzās kāds kurjers un nodeva pāžam vēstuli. Šis pāžs atlaida kurjeru un tūlīt iegāja pie reģenta. Tas uzmeta skatienu rokrakstam un pārsteigts sakustējās.
— Deroša kundze, — viņš noteica. — Tātad jaunas ziņas.
Un, strauji salauzdams zīmogu, viņš izlasīja sekojošo:
„Monseigneur,
Man liekas, ka jaunā dāma, kuru jūs man uzticējāt, šeit ir apdraudēta."
— Oho! — iesaucās reģents.
Tad viņš turpināja lasīt:
„Dzīve pilsētā, no kā Jūsu Augstība baidījās, nozīmē viņai simtreiz vairāk nekā noslēgtība, un man nav spēka aizstāvēt personu, kuru Jūsu Augstība man uzticēja, tā, kā es to vēlētos, pareizāk sakot, kā tas būtu vajadzīgs."
— Nu! — norūca reģents. — Man šķiet, ka lieta sarežģījas.
„Kāds jauneklis, kas jau vakar, īsi pirms Jūsu ierašanās, atrakstīja Helēnas jaunkundzei vēstuli, šorīt ieradās paviljonā. Es viņu gribēju izraidīt, bet jaunkundze tik stingri pavēlēja man paklausīt un iet projām, ka šajā kvēlajā skatienā, šajā karalienes žestā es ievēroju — neņemiet ļaunā, Jūsu Karaliskā Augstība — pavēlētājas rasi."
— Jā, jā, — reģents negribot pasmaidīja. — Tā taču ir mana meita!
Tad viņš piebilda:
— Kas var būt šis jauneklis? Kāds frants, kas būs redzējis viņu klosterī. Ja šī trakā Deroša kundze man vēl pateiktu viņa vārdu!
Un viņš lasīja tālāk:
„Man šķiet, monseigneur, ka šis jaunais cilvēks un jaunkundze jau ir tikušies. Es uzdrošinājos noklausīties viņu sarunu un, lai gan starp mums atradās divas durvis, es tajā brīdī, kad viņš pacēla balsi, varēju sadzirdēt vārdus: "Redzēt jūs tāpat kā līdz šim.".
Kaut Jūsu Karaliskā Augstība būtu tik laipns, ka glābtu mani no reālām briesmām, jo es nespēju viņu vairs uzraudzīt. Es izlūdzos arī noteiktu rīkojumu, pat rakstītā veidā, aiz kura es varētu patverties jaunkundzes dusmu brīžos."
— Velns parāvis! — iesaucās reģents. — Tas sarežģī situāciju — jau mīla! Bet nē — tas nevar būt! Viņa ir uzaudzināta tik stingri, tādā no- slēgtībāj varbūt vienīgajā Francijas klosterī, kurā nekad neiekļūst vīrieši, provincē, kur valdot tik tīri tikumi! Nē, tā ir kaut kāda dēka, ko šī Deroša kundze nesaprot. Viņa pieradusi pie galma valšķībām, un manu pārējo meitu draiskulība viņu par daudz satraukusi. Bet palūkosim, ko viņa vēl man raksta?
„P.S. Es nupat ievācu informāciju viesnīcā "Karaliskais tīģeris". Jauneklis ieradies vakar, pulkstens septiņos vakarā, tātad trīsceturtdaļstundas pirms jaunkundzes. Viņš jājis pa Bretaņas ceļu — to pašu, pa kuru brauca jaunkundze. Viņš ceļo ar de Livrī vārdu."
— Oho, tas jau ir bīstamāk! — sacīja reģents. — Tas jau ir iepriekš izdomāts plāns. Pie joda! Dibuā gardi smiesies, kad izstāstīšu viņam šos apstākļus. Kā viņš izzobos manas disertācijas par to jaunavu nevainību, kas dzīvo tālu projām no Versaļas un Parīzes! Cerēsim tomēr, ka ar visu savu policiju šis vīrs nekā nedabūs zināt… Hallo, pāž!
Ienāca pāžs, kas bija nodevis vēstuli.
Hercogs steigā uzrakstīja dažas rindas.
— Kurjers, kas ieradies no Rambuijē? — viņš jautāja.
— Gaida atbildi, monseigneur, — paskaidroja jauneklis.
— Labi, nododiet viņam šo vēstuli, un lai viņš tūlīt dodas projām! Ejiet!
Pēc brīža pagalmā atskanēja kurjera zirga pakavu skaļie klaudzieni.
Bet Dibuā, kas veica priekšdarbus, lai Gastons un viltus ekselence varētu satikties, in pelto sprieda tā:
„Manās rokās ir pats reģents un viņa meita. Jaunās personas intrigai vai nu nebūs nekādu seku, vai tā nav nopietni ņemama. Ja tai nebūs seku, es to salauzīšu, pārspīlējot tās nozīmi. Ja tā ir nopietna, būšu ieguvis hercoga atzinību, ka esmu to atklājis. Tikai nevajag dot divus sitienus reizē: Bis re petita placent. Labi — jau atkal citāts! Ak, skolmeistar, nekad tu nevarēsi no tā atradināties! Tātad glābsim vispirms hercogu, viņa meitu pēc tam, un saņemsim divus atalgojumus. Pag, vai tā būs labi? Hercogu vispirms. Jā — neviens necietīs no tā, ka jaunai meitenei paslīdēs kāja. Bet ja nomirst vīrs, visa karaļvalsts iet bojā. Sāksim ar hercogu."