Tā nolēmis, Dibuā aizsūtīja visātrāko kurjeru pie Montarāna kunga Nantē.
Mēs jau teicām, ka Montarāna kungs kādreiz bija Bretaņas gubernators.
Bet Gastons bija nolēmis rīkoties tā.
Viņam bija kauns, ka jāsadarbojas ar tādu cilvēku kā Lažonkjērs un ka viņš pakļauts šādam nelietim. Viņš priecājās, ka turpmāk viņam būs darīšana ar cienījamā pasākuma vadītāju. Ja arī tur viņš sadursies ar tādu pat zemiskumu un korupciju, viņš atgriezīsies Nantē, izstāstīs saviem draugiem, ko redzējis, un jautās, kas viņam būtu jādara.
Par Helēnu viņš nešaubījās. Viņš pazina šā bērna nevaldāmo drosmi, mīlu un uzticību. Viņš zināja, ka viņa drīzāk mirs nekā darīs kaut ko tādu, pat pret savu gribu, lai sava vismīļākā drauga priekšā vajadzētu nosarkt. Ar prieku viņš vēroja, ka laime sakarā ar atrasto tēvu nav mazinājusi viņas uzticīgo mīlu un ka pašreizējā bagātībā viņa nav aizmirsusi pagātni. Bet arī bažas sakarā ar šo noslēpumaino tēvu viņam nedeva vairs mieru, kopš viņš bija šķiries no Helēnas. Tiešām, kurš karalis gan nebūtu atzinis par savu šādu meitu?! Bet varbūt šķēršļus radīja kaut kas tāds, no kā jākaunas?
Gastons rūpīgi apģērbās. Ir izpriecas koķetērija un briesmu koķetērija. Viņš izdaiļoja savu tā jau svaigo un graciozo jaunību ar visu to, ar ko tā laika izdevīgie tērpi varēja padarīt pievilcīgu šo vīrišķīgo seju ar skaistajiem melnajiem matiem. Zem zīda zeķēm bija jaušamas viņa tievās un nervozās kājas; pleci un krūtis brīvi kustējās zem samta tērpa; balta spalva, pielaikota cepures formai, nokarājās uz viņa pleca. Pavēries spogulī, Gastons uzsmaidīja pats sev un atzina, ka viņš izskatās pēc ļoti glīta sazvērnieka.
Savukārt reģents, paklausīdams Dibuā padomam, apvilka melnu samta tērpu un ieslēpa kuplā mežģīņu kravatē pusi savas sejas, ko jauneklis būtu varējis pazīt pēc daudzajiem tajā laikā izplatītiem attēliem. Viņiem vajadzēja satikties kādā mazā mājiņā Senžermēnas priekšpilsētā, kuru apdzīvoja viena no viņa mīļākajām; bet to uzaicināja izvākties no turienes. Starp divām dzīvokļa daļām atradās izolēts paviljons, pilnīgi noslēgts gaismai un apsists ar smagām tapetēm. Šeit pulkstens piecos, tumsai iestājoties, ieradās reģents — slēgtā karietē, kas izbrauca pa Palērojāla pakaļējiem vārtiem.
XVII
Monseigneur, mēs esam bretoņi
Gastons palika apakšstāva istabā un ģērbās, kā mēs jau teicām, bet Tapēns joprojām mācījās jauno amatu. Tāpēc arī pret vakaru viņš prata nomērīt pusstopu tikpat labi kā viņa priekštecis, un pat vēl labāk, jo viņš saprata, ka atlīdzībā, ko maksās Burgijonam, ierēķinās arī izšķiesto mantu. Tātad, jo mazāk mantas būs izšķērdēts, jo lielāku peļņu gūs viņš, Tapēns. Tāpēc šārīta apmeklētājus viņš vakarā apkalpoja ļoti slikti, un tie aizgāja visai neapmierināti.
Lai galīgi noskaidrotu kapteiņa Lažonkjēra raksturu, Gastons apģērbies pārbaudīja viņa bibliotēku. Tur atradās trejādas grāmatas. Starp šīm beidzamajām pavisam dīvainā iesējumā atradās grāmata: «Kādam jābūt īstam seržantam-majoram", kas likās ārkārtīgi bieži lasīta. Tad vēl kapteiņa piezīmes — protams, piezīmes par viņa izdevumiem. Tajās bija manāma rotas seržanta kārtība.
Kāda sīkmanība! Viņš nosprieda, ka tā ir maska Fiesko stilā, lai slēptu sazvērnieka seju.
Kamēr Gastons savā nodabā novērtēja šo bibliotēkas inventāru, Tapēns pieteica un ieveda istabā kādu cilvēku un tūlīt atstāja to vienu ar chevalier.
Līdz ko durvis aizvērās, vīrs piegāja pie Gastona un paziņoja, ka kapteinis Lažonkjērs, nevarēdams ierasties pats, atsūtījis viņu savā vietā. Gastons prasīja pierādījumus, ka viņš tiešām sūtīts. Nepazīstamais vispirms izvilka kapteiņa vēstuli ar gluži tādu pat tekstu un rokrakstu kā paraugā, kas Gastonam jau bija. Pēc tam parādīja pusi zelta monētas. Gastons pārliecinājās, ka tas ir gaidītais sūtnis, un nekavējoties sekoja tam.
Abi iekāpa cieši noslēgtā karietē, par ko nebija jābrīnās, ņemot vērā brauciena raksturu. Gastons redzēja, ka brauc pa Jauno tiltu pāri upei un lejup pa piekrasti. Bet Bakā ielā viņš vairs neredzēja nekā, jo pēc brīža pajūgs apstājās kādā pagalmā iepretim paviljonam. Tad, Gastonam nemaz neprasot, viņa ceļabiedrs izņēma no kabatas salocītu papīru, uz kura bija uzraktīts chevalier vārds. Ja pat jauneklim būtu vēl saglabājušās zināmas šaubas, tagad tās izgaistu.
Atvērās durtiņas, Gastons un viņa ceļabiedrs izkāpa, devās augšup pa kādas piebrauktuves četrām kāpnēm un nokļuva plašā gaitenī, kas vijās apkārt paviljona vienīgajai istabai, Gastons pagriezās, lai saskatītu savu pavadoni, bet tas jau bija pazudis.
Chevalier bija palicis viens.
Sirds viņam neganti pukstēja. Šoreiz viņš nerunās ar vulgāru cilvēku. Tas nebūs vairs rupjš ierocis, kas laists darbā. Viņš redzēs sazvērestības smadzenes, sacelšanās ideju, kas pieņēmusi cilvēka izskatu. Viņš runās ar kāda karaļa pārstāvi, viņš — Francijas pārstāvis. Viņš runās tieši ar
Spāniju un piedāvās svešiniekam kopīgu karu pret savu tēviju. Viņš spēlēja uz pusi karaļvalsts ar kādu citu karaļvalsti.
Apakšā atskanēja zvans. Gastons nodrebēja un pavērās spogulī: viņš bija bāls. Viņš atspiedās pret sienu, jo ceļi viņam ļodzījās. Šai brīdī viņa galvā jaucās tūkstoš domu, kas tam agrāk nekad nebija beigušās. Atvērās durvis, un Gastons ieraudzīja kādu vīru, kurā tas pazina Lažonkjēru.