— Arī tas vēl! — viņš nomurmināja.
Kapteinim bija vērīga acs, bet viņš tomēr likās neredzam mākoni, kas aptumšoja chevalier seju.
— Nāciet, chevalier, mūs gaida! — viņš sacīja.
Tad Gastons, sava pasākuma svaiguma iedrošināts, diezgan stingriem soļiem devās uz priekšu pa grīdsegu, kas klusināja viņa soļus. Viņam likās, ka viņš ir ēna, kas sastopas ar otru ēnu.
Tiešām, kāds vīrs, mēms un nekustīgs, ar muguru pret durvīm, sēdēja, pareizāk sakot, bija iegrimis lielā atzveltnes krēslā. Varēja saskatīt tikai viņa sakrustotās kājas. Vienīgā svece, kas bija novietota uz galda sārtā svečturī, un pārklāta ar abažūru, apgaismoja tikai viņa ķermeņa apakšējo daļu. Galva un pleci palika pustumsā.
Gastons atzina, ka viņam ir godīgi vaibsti un aristokrāta seja. Tas bija džentlmenis, kas grozījās dižciltīgā sabiedrībā, un Gastons tūlīt saprata, ka šis nav kapteinis Lažonkjērs. Mute bija labsirdīga, lielās acis raudzījās droši un cieši, kā karaļu un plēsīgo putnu acis. Šajā pierē viņš lasīja cēlas domas, lielu apdomību un zināmu stingrību smalkajā sejas apakšdaļā. Un visu to varēja saskatīt tumsā, kaut viņam ap zodu bija mežģīņu kravate.
„Vismaz tas ir ērglis," viņš nodomāja. „Tas otrs bija tikai kovārnis, labākajā gadījumā vanags."
Kapteinis Lažonkjērs godbijīgi stāvēja kājās, cenzdamies izturēties kareiviski. Gastons klusēdams paklanījās nepazīstamajam. Tas kādu laiciņu vēroja Gastonu ar tādu pat uzmanību, ar kādu Gastons vēroja nepazīstamo. Tad tas piecēlās, cienīgi atņēma sveicienu, pamādams ar galvu, un pagrieza muguru pret kamīnu.
— Šis kungs ir tā pati persona, par kuru man bija gods runāt ar Jūsu Ekselenci, — sacīja Lažonkjērs, — chevalier Gastons de Šanlē.
Nepazīstamais atkal viegli palocījās, bet nekā neatbildēja.
— Velns lai parauj, ja jūs ar viņu nerunāsit, viņš nekā neatbildēs, — klusi iečukstēja viņam Dibuā.
— Jūs esat ieradies no Bretaņas, man šķiet? — dzestri iejautājās hercogs.
— Jā, monseigneur. Bet piedodiet, Jūsu Ekselence: kapteinis Lažonkjērs pateica jums manu vārdu, bet es vēl nezinu jūsējo. Atvainojiet par manu nepieklājību, monseigneur, bet es nerunāju savā vārdā — mani sūta mana zeme.
— Jums taisnība, — žigli noteica Lažonkjērs un izņēma no portfeļa, kas bija novietots uz galda, kādu papīru. Uz tā bija redzams plašs paraksts ar Spānijas karaļa zīmogu. — Lūk, te ir šis vārds.
— Hercogs Olivaress, — izlasīja Gastons.
Tad pagriezās pret to, ar kuru viņu iepazīstināja, un godbijīgi paklanījās. Bet viņš nepamanīja vieglo sārtumu, kas pārklāja nepazīstamā vaigus.
— Un tagad, cienītais monsieur, jūs vairs nešaubīsities un runāsit, vai ne? — sacīja nepazīstamais.
— Es domāju, ka man vispirms būs jāklausās, — atbildēja Gastons, vēl joprojām izturēdamies rezervēti.
— Taisnība, tomēr mēs sāksim sarunu, un neaizmirstiet: sarunā ikviens runā pēc kārtas.
— Monseigneur, Jūsu Ekselence mani ļoti pagodina, es pierādīšu, ka uzticos jums.
— Es klausos.
— Monseigneur, Bretaņas kārtu sapulce…
— Bretaņas neapmierinātie, — smaidīdams pārtrauca reģents, lai gan Dibuā drausmīgi saviebās.
— Neapmierināto ir tik daudz, ka viņi jāuzskata par šā apgabala pārstāvjiem, — atbildēja Gastons. — Es tomēr lietošu Jūsu Ekselences apzīmējumu. Bretaņas neapmierinātie iedzīvotāji sūtījuši mani pie jums, monseigneur, lai uzzinātu Spānijas nodomus šajā jautājumā.
— Uzzināsim vispirms Bretaņas nodomus, — sacīja reģents.
— Monseigneur, Spānija var paļauties uz mums. Mēs tai esam devuši savu godavārdu, un bretoņu lojalitāte jau kļuvusi par parunu.
— Bet ko jūs solāt Spānijai?
— Visiem spēkiem atbalstīt franču aristokrātijas centienus.
— Bet vai jūs pats neesat francūzis?
— Monseigneur, mēs esam bretoņi. Bretaņa, kas ar līgumu pievienota Francijai, jāuzskata par atšķirtu no tās kopš tā brīža, kad Francija vairs neievēro tiesības, kas Bretaņai paredzētas šajā līgumā.
— Jā, es zinu, šo veco stāstu par Bretaņas Annas līgumu. Šis līgums parakstīts stipri sen, cienītais monsieur.
Viltus Lažonkjērs ar visu spēku iegrūda reģentam sānos.
— Ko. tas nozīmē? Ikviens no mums zina to no galvas! — iesaucās Gastons.
XVIII
Andrē kungs
— Jūs teicāt, ka Bretaņas aristokrātija ir gatava visiem spēkiem atbalstīt franču aristokrātiju. Bet ko grib franču aristokrātija?
— Viņa Majestātes nāves gadījumā nosēdināt Francijas tronī Spānijas karali kā vienīgo Ludviķa XIV mantinieku.
— Labi! Ļoti labi! — sacīja Lažonkjērs, dziļi iebāzdams savus pirkstus raga tabakdozē un ar redzamu labpatiku iešņaukdams tabaku.
— Bet jūs runājat par visām šīm lielām tā, it kā karalis būtu miris. Bet viņš nav miris, — turpināja reģents.
— Princis, Burgoņas hercogs, Burgoņas hercogiene un viņas bērni pazuda diezgan nožēlojamā kārtā.
Reģents dusmās nobālēja. Dibuā sāka klepot.
— Tātad jūs cerat uz karaļa nāvi? — jautāja hercogs.
— Vispār jā, monseigneur, — atbildēja chevalier.
— Un ar to arī izskaidrojamas Spānijas karaļa cerības nosēsties Francijas tronī, lai gan viņš no savām tiesībām atteicies, vai ne? Bet starp cilvēkiem, kas balsta pavaldonību, viņš radīs zināmu opozīciju saviem projektiem.
Viltus spānietis negribot uzsvēra šos vārdus.
— Mēs esam paredzējuši šādu gadījumu, monseigneur, — atbildēja chevalier.
— Ahā! — noteica Dibuā. — Šāds gadījums ir paredzēts. Ļoti labi! Es jums teicu, monseigneur, ka mūsu bretoņi ir vērtīgi cilvēki. Turpiniet, cienītais kungs!