Neievērojot Dibuā mundro pamudinājumu, Gastons klusēja.
— Nu, jūs redzat, es klausos, — sacīja hercogs, kura ziņkāre, pret viņa gribu, bija iekairināta.
— Tas nav mans noslēpums, monseigneur, — atbildēja Šanlē.
— Tātad jūsu vadoņi man neuzticas.
— Gluži otrādi, monseigneur, bet viņi uzticas vienīgi jums.
— Es jūs saprotu, bet kapteinis ir mūsu draugs, un es galvoju par viņu tāpat kā par sevi.
— Man atļauts runāt vaļsirdīgi tikai ar jums.
— Bet es jau jums teicu, ka galvoju par kapteini.
— Tādā gadījumā esmu pateicis monseigneur visu, kas man bija sakāms, — noteica Gastons un paklanījās.
— Jūs dzirdat, kapteini? Tātad atstājiet mūs vienus! — sacīja reģents.
— Jā, monseigneur, bet iekams aizeju, gribētu jums pateikt dažus vārdus, — atbildēja Dibuā.
Gastons smalkjūtīgi atkāpās dažus soļus.
— Monseigneur, — čukstēja Dibuā. — Pamudiniet viņu, velns lai parauj, izraujiet viņam no iekšām visu šo afēru, nekad jums negadīsies vairs šāda izdevība. Nu, ko jūs sakāt par savu bretoni? Viņš ir patīkams, vai ne?
— Jauks zēns! Izskatās pēc īsta džentlmeņa, stingras un gudras acis, glezna galva.
— Jo patīkamāk būs to nocirst, — norūca Dibuā, degunu kasīdams.
— Ko tu saki?
— Neko, monseigneur. Esmu gluži tādos pat uzskatos kā jūs. Šanlē kungs, cienu jūs, un uz redzēšanos! Cits dusmotos par to, ka negribējāt runāt Viņa klātbūtnē, bet es neesmu lepns. Kaut tikai lieta beigtos tā, kā es vēlos, līdzekļi man vienaldzīgi.
Šanlē viegli paklanījās.
— Vai zināt, tā vien liekas, ka es neizskatos pēc karavīra! — sacīja Dibuā. — Sasodītais deguns, tas man kaitē! Bet nekas, galva ir laba.
Kad Dibuā bija aizvēris durvis, reģents sacīja:
— Nu, mēs esam vieni, un es klausos.
— Monseigneur, jūs esat ļoti laipns.
— Runājiet! — mudināja reģents, tad smaidīdams piebilda: — Jums jāsaprot mana nepacietība, vai ne?
— Jā, monseigneur, jo Jūsu Ekselence, bez šaubām, brīnās, ka nav vēl saņemta zināmā vēstule no Spānijas, kuru jums vajadzēja nosūtīt kardinālam Olokroni.
— Pareizi, — atbildēja reģents, pūlēdamies melot, bet situācija viņu aizrāva.
— Izskaidrošu jums šo nokavējumu, monseigneur. Kurjers, kam vajadzēja atvest šo vēstuli, saslima un nav atstājis Madridi. Tad piedāvājās barons de Valefs, mans draugs, kas nejauši gadījās Spānijā. Dažas dienas viņi šaubījās. Beidzot, zinādami, ka tas ir jau Selamāra sazvērestībā pārbaudīts vīrs, viņam uzticēja vēstuli.
— Tiešām, barons de Valefs diezgan veikli izkļuva no Dibuā aģentu nagiem, — sacīja reģents. — Vai jūs zināt, viņam bijusi liela drosme — mēģināt atkal atsākt pa pusei zaudēto lielu! Man zināms, ka pēc tam, kad Mēna kundze un princis Selamārs bija arestēts, Rišeljē, Palinjaka, Malezjē kungi, Lonepa jaunkundze un Brigo ievietoti Bastīlijā, bet šis nožēlojamo Granžs-šausels Svētās Margrietas salā — reģents nodomāja, ka visam beigas.
— Jūs redzat, ka viņš ir maldījies, monseigneur.
— Bet vai tad jūsu Bretaņas sazvērnieki nemaz nebaidās, ka, tagad saceļoties, Parīzes sazvērniekiem nocirtīs galvas, jo Parīzi reģents tur savās rokās.
— Gluži otrādi, monseigneur, viņi cer tos glābt, vai arī viņi uzskatīs par savu godu mirt kopā ar viņiem.
— Kā — glābt viņu!?
— Lūdzu, atgriezīsimies pie vēstules, monseigneur! Man vispirms tā jānodod Jūsu Ekselencei. Lūdzu.
— Pareizi.
Reģents paņēma vēstuli, bet tai brīdī, kad gribēja to atplēst, ieraudzīja, ka tā adresēta Viņa Ekselencei hercogam Olivaresam, un nolika to neatplēstu uz galda.
Dīvaini! Šis pats cilvēks dažreiz atplēsa divsimt izspiegotu vēstuļu dienā. Taisnība, viņš to darīja kopā ar Toreju un Dibuā, bet ne ar chevalier de Šanlē.
— Monseigneur… — ierunājās Šanlē, nesaprazdams hercoga vilcināšanos.
— Jūs, bez šaubām, zināt šīs vēstulēs saturu? — jautāja reģents.
— Varbūt ne vārdu pa vārdam, monseigneur, bet zinu, vismaz, kas nospriests.
— Nu, stāstiet! Labprāt gribētu dzirdēt, ciktāl jums zināmi spāņu valdības noslēpumi.
— Tiklīdz reģents būs nobīdīts no ceļa, — iesāka Gastons, neredzēdams, ka pēc šiem vārdiem viņa sarunu biedrs viegli notrīsēja, — viņa vietā pagaidām iecels hercogu Mēnu. Hercogs Mēns tūlīt lauzīs četru valstu nolīgumu, ko parakstījis šis nožēlojamais Dibuā.
— Ai, man tiešām žēl, ka šeit vairs nav kapteiņa Lažonkjēra, — pārtrauca viņu reģents. — Viņam būtu prieks dzirdēt jūs runājam. Turpiniet, cienītais monsieur, turpiniet!
— Pretendentu ar floti izsēdinās Anglijas krastā. Prūsiju, Zviedriju un Krieviju sanaidos ar Holandi. Impērija izmantos šo cīņu, lai atgūtu Neapoli un Sicīliju, uz kurām tai ir tiesības. Toskānas lielhercogisti, kas, Mediči dzimtai beidzoties, var palikt bez valdnieka, piešķirs Spānijas karaļa otrajam dēlam. Sardīniju atdos Savojas hercogam, Komačio — pāvestam. Francija kļūs par lielās Dienvidu savienības dvēseli cīņā pret Ziemeļiem, un kad Viņa Majestāte Ludviķis XV nomirs, Filipu V kronēs par puspasaules karali.
— Jā, es to visu zinu, — sacīja reģents. — Tas ir atjaunots Selamāra sazvēretsības plāns. Bet jūsu runas sākumā bija kāds teikums, ko es lāgā nesapratu.
— Kas tas ir par teikumu, monseigneur?
— Jūs teicāt: «Reģents būs nobīdīts no ceļa…" Kā to izdarīs?
— Vecais plāns, kā jums zināms, bija nolaupīt un aizvest viņu uz Saragosas cietumu vai Toledo cietoksni.
— Jā, bet hercoga modrība izjauca šo plānu.
— Tas bija nerealizējams plāns. Tūkstoš šķēršļu traucēja hercoga pārvešanu uz Toledo vai Saragosu. Sakiet, kā šādu gūstekni varētu izvest cauri visai plašajai Francijai?
— Tas bija grūti, — piekrita hercogs. — Tāpēc arī es ne par ko nevarēju izprast šādu projektu. Priecājos, ka tas ir mazliet pārveidots.