— Monseigneur, sargus var piekukuļot, no cietumiem un cietokšņiem izbēgt. Tad viņš atgriezīsies Francijā, atgūs zaudēto varu un liks sacirst gabalos tos, kas viņu nolaupījuši. Filipam V un Alberoni nav no kā baidīties. Viņa ekselnece hercogs Olivaress dosies pāri robežai un nebūs notverams. Un kamēr puse sazvērnieku izbēgs no reģenta varas, otra puse samaksās par visu.
— Un tomēr…
— Monseigneur, mēs redzējām, kas notika beidzamajā sazvērestībā, jūs pats to nupat pateicāt: Rišeljē, Polinjaks, Malezjē, Lavāls, Brigo un Lonē jaunkundze vēl ir Bastīlijā.
— Jūs runājat ļoti loģiski, — atbildēja hercogs.
— Turpretim, atbrīvojies no reģenta…
— Jā, viņš nevarēs atgriezties. Var izbēgt no cietuma un cietokšņa, bet nevar izkāpt no kapa. To jūs gribējāt teikt, vai ne?
— Jā, monseigneur, — apstiprināja Gastons ar vieglām trīsām balsī.
— Nu, es saprotu jūsu sūtības mērķi: jūs esat ieradies Parīzē, lai nobīdītu reģentu no ceļa?
— Jā, monseigneur.
— Nogalinot viņu?
— Jā, monseigneur.
— Un jūs, jūs pats piedāvājāt sevi šai asiņainajai misijai? — turpināja reģents, ar savām dziļajām acīm vērdamies jauneklī.
— Nē, monseigneur, nekad es pats nebūtu izvēlējies slepkavas lomu.
— Bet kas tad jums spieda spēlēt šo lomu?
— Liktenis, monseigneur.
— Paskaidrojiet tuvāk!
— Mēs nodibinājām piecu vīru komiteju, kas pievienota bretoņu līgai un ir lielās apvienības sastāvdaļa. Mēs vienojamies, ka visu mūsu darbību izlems vairākums.
— Saprotu: vairākums nolēma nogalināt reģentu.
— Tā ir, monseigneur, četri bija par slepkavību, viens vienīgs bija pret.
— Un kas bija pret? — jautāja hercogs.
— Kaut arī man būtu jāzaudē Jūsu Ekselences uzticība, — tas biju
es.
— Bet kā tad jūs apņēmāties izpildīt tādu lēmumu, kam pats nepiekrītat?
— Mēs nolēmām, ka loze izšķirs, kuram jānogalina reģents.
— Un loze?..
— Krita man, monseigneur.
— Kāpēc jūs neatteicāties no šā pienākuma?
— Balsošana bija aizklāta, neviens nezināja, kā es esmu balsojis. Mani būtu noturējuši par gļēvuli.
— Un jūs ieradāties Parīzē?..
— …Nolūkā, kas man uzspiests.
— Cerēdami uz mani?..
— Kā uz reģenta ienaidnieku, lai jūs palīdzētu man īstenot pasākumu, kas ne tikai dziļi skar Spānijas intereses, bet arī glābs mūsu draugus Bastīlijā.
— Vai tad viņiem draud tik lielas briesmas?
— Viņi atrodas nāves ēnā. Reģentam ir pierādījumi, un par Rišeljē viņš izteicies: ja tam būtu četras galvas, viņš prastu tās nocirst.
— To viņš teica dusmu brīdī.
— Kā, monseigneur, jūs aizstāvat hercogu? Jūs drebat, kad cilvēks ziedo sevi, lai glābtu ne tikai savus biedrus, bet arī divas karaļvalstis? Jūs vilcināties pieņemt šo ziedojumu?
— Un ja jums šis pasākums neizdosies?
— Katrai lietai ir sava labā un ļaunā puse, monseigneur! Kad negūst laimi būt par savas zemes glābēju, paliek gods, ka esi bijis savas idejas moceklis.
— Bet ievērojiet: atvieglojot jums iespēju piekļūt reģentam, es kļūstu par jūsu līdzdalībnieku.
— Un tas jūs biedē, monseigneurl
— Bez šaubām, jo arestējot jūs…
— Nu, arestējot mani?!..
— Var ar spidzināšanu izvilināt to vārdus…
Gastons pārtrauca princi ar visnicīgāko žestu un smaidu.
— Jūs esat ārzemnieks, monseigneur, jūs esat spānietis, tāpēc nevarat zināt, kas ir franču muižnieks. Es piedodu jūsu apvainojumu.
— Tātad var paļauties uz jūsu klusēšanu?
— Ponkaleks, Kuediks, Taluets un Monluī vienu vienīgu brīdi apšaubīja, bet pēc tam apvienojās.
— Labi, apsolu jums nopietni pārdomāt to, ko jūs man nupat teicāt. Bet tomēr, jūsu vietā…
— Manā vietā?
— Es atteiktos no šā pasākuma.
— Atzīstos: es ļoti vēlētos, kaut nebūtu ar to nemaz saistījies, monseigneur. Jo, kopš esmu to apņēmies, manā dzīvē notikušas lielas pārmaiņas. Bet esmu sācis, un man tas jāpabeidz.
— Pat ja es atteiktos jums palīdzēt?
— Bretoņu komiteja paredzējusi arī šādu gadījumu, — Gastons smaidīdams sacīja.
— Tā nolēmusi?..
— Iztikt bez jums.
— Tātad jūsu lēmums?..
•— Ir negrozāms, monseigneur…
— Pateicu jums to, ko man vajadzēja pateikt, — sacīja reģents. — Ja nu katrā ziņā gribat, turpiniet vien savu pasākumu.
— Monseigneur, jūs, kā liekas, gribat atteikties!
— Vai jums vēl ir kaut kas sakāms?
— Šodien ne, bet- rīt, parīt…
— Vai kapteinis nav jūsu starpnieks? Ja liksit viņam pieteikt sevi, es jūs pieņemšu, kad vien gribēsit.
— Monseigneur, — iesāka Gastons stingrā tonī, kas brīnišķīgi saskanēja ar viņa dižciltīgo un cēlo ārieni, — runāsim vaļsirdīgi: iztiksim bez tamlīdzīgiem starpniekiem. Jūsu Ekselence un es, lai cik atšķirīgi stāvokļa un nopelnu ziņā, esam līdzīgi vismaz ešafota priekšā, kas mums draud. Šai ziņā esmu pat izdevīgākā stāvoklī, jo skaidrs, ka man draud lielākas briesmas nekā jums. Un tomēr, tagad jūs, monseigneur, esat tāds pat sazvērnieks kā chevalier de Šanlē, ar to starpību, ka jums kā priekšniekam ir tiesības redzēt nokrītam manu galvu pirms savējās. Tādēļ lai man būtu atļauts izturēties pret Jūsu Ekselenci kā līdzīgam pret līdzīgu un tikties ar jums, kad vien būsit man vajadzīgs.
Reģents brīdi padomāja, tad sacīja:
— Ļoti labi! Šai mājā es nedzīvoju. Jūs saprotat, ka es nepieņemu daudz apmeklētāju, kopš karš kļuvis neizbēgams. Mans stāvoklis Francijā ir nedrošs un delikāts. Selamārs ieslodzīts Bluā. Esmu tikai kaut kas līdzīgs konsulam, kas derīgs savu tautiešu atbalstīšanai un derīgs arī kā ķīlnieks. Tātad nekad nevarēšu būt pārāk piesardzīgs.