Reģents meloja ar pūlēm, katram savam teikumam viņš meklēja beigas.
— Rakstiet tātad: pastā, uz pieprasījumu, Andrē kungam. Jūs minēsit stundu, kurā gribat ar mani runāt, un es ieradīšos šeit.
— Pastā? — pabrīnījās Gastons.
— Jā, jūs saprotat, tas nozīmē triju stundu nokavēšanos, ne vairāk. Ik rītu kāds mans cilvēks pārliecināsies, vai no jums nav pienākusi vēstule, un atnesīs man to, ja tāda būs. Pēc trim stundām jūs ieradīsities šeit, un viss būs kārtībā.
— Jūsu Ekselencei ir viegli runāt, — smiedamies sacīja Gastons. — Bet es pat nezinu, kur atrodos, nezinu ne ielas nosaukumu, ne mājas numuru. Ierados tumsā, kā lai atrodu ceļu šurp? Monseigneur, darīsim labāk tā: jūs man prasījāt dažas stundas pārdomām. Pārdomājiet līdz rītam, bet rīt, pulkstens vienpadsmitos, atsūtiet kādu cilvēku pie manis. Mums iepriekš jāizstrādā noteikts plāns, lai tas neizčākstētu kā tiem krustceļu sazvērniekiem, kuriem šķērsām sagriezusies kariete vai lietus sabojā dunčus vai saslapina pulveri.
— Labi, tā ir lieliska ideja, — piekrita reģents. — Tātad rīt, monseigneur Šanlē, šeit pulkstens vienpadsmitos. Kāds cilvēks jūs atvedīs šurp, un turpmāk starp mums vairs nebūs noslēpumu.
— Vai Jūsu Ekselence atļauj man atvadīties? — sacīja Gastons un paklanījās.
— Sveiki, — sacīja reģents, arī paklanīdamies.
Reģents atvadījās no Gastona, kas priekštelpā sastapa to pašu pavadoni, kas viņu bija atvedis šurp.
Chevalier tikai ievēroja, ka atceļā viņam bija jāiet caur dārzu, ko tas nebija redzējis, šurpu nākot, un ka viņš izgāja ārā pa citam durvīm, nevis pa tām, pa kurām bija ienācis.
Pie šīm otrām durvīm gaidīja tā pati kariete. Viņš tūlīt iekāpa tajā un nebija vēl lāgā apsēdies, kad tā jau sāka ātri ripot Burdonē ielas virzienā.
XIX
Mazā māja
Jauneklim tā vairs nebija ilūzija: vēl viena diena, varbūt divas, tad viņam vajadzēs ķerties pie darba, un pie kāda darba!
Spāņu sūtnis atstāja uz Gastonu lielu iespaidu. Viņā mājoja kaut kas varens, kas Gastonu pārsteidza. Jauneklis bija pārliecināts, ka tas ir džentlmenis.
Tad viņam ienāca prātā dīvainas domas. Šai stingrajai pierei un mirdzošajām acīm bija neskaidra un tāla līdzība ar Helēnas tīro pieri un maigajām acīm — līdzība, kas piešķir tai pievērstām domām sapņa ne- sakarību. Gastons savā atmiņā neapzināti identificēja abas šīs sejas un nevarēja tās izšķirt.
Tajā brīdī, kad viņš, šīsdienas pārdzīvojumu nogurdināts, dzīrās likties gultā, uz ielas atskanēja zirgu soļi. Viesnīcas durvis atvērās, un Gastons no sava apakšstāva izdzirda dzīvu sarunu. Bet durvis drīz vien aizvērās, trokšņi izgaisa un Gastons iemiga, kā daždien iemieg divdesmit piecu gadu vecumā, pat tad, ja cilvēks iemīlējies un ir sazvērnieks.
Tiešām, Gastons nebija maldījies: zirgs bija mīņājies un zviedzis, saruna bija notikusi, un durvis atdarījās un aizvērās. Tas, kas šai stundā ieradās, bija kāds labsirdīgs zemnieks no Rambuijē, kuram jauna un skaista sieviete bija iedevusi divus luidorus, lai tas vislielākā steigā aiznestu vēstuli chevalier Gastonam de Šanlē, Burlonē ielā, viesnīcā „Mīlas muca".
Mēs pazīstam šo jauno un skaisto sievieti.
Tapēns paņēma vēstuli, pagrozīja to, pavīstīja. Tad atraisīja balto viesnīcnieka priekšautu, uzticēja viesnīcas pārraudzību savam pirmajam pavāram, kas bija ļoti gudrs puisis, un ar savām garajām kājām steidzās pie Dibuā, kas arī pārradās no Bakā ielas mājas.
— Oho, vēstule — aplūkosim! — noteica Dibuā.
Kā slīpēts blēdis viņš karstos garaiņos atkausēja saņemtās vēstules zīmogu un, izlasījis zīmīti, pēc tam parakstu un kļuva bezgala jautrs.
— Labi, lieliski! Viss ir vislabākajā kārtībā! Lai bērni joņo uz priekšu, mēs turam grožus, un ja negribēsim, viņi nekur netiks.
Tad viņš kā īsts mākslinieks atkal aizzīmogoja aploksni un sniedza to kurjeram:
— Nodod šo vēstuli.
— Kad? — jautāja Tapēns.
— Tūlīt, — sacīja Dibuā.
Tapēns paspēra soli uz durvju pusi.
— Tomēr nē, es pārdomāju… — sacīja Dibuā. — Rīt no rīta — tas būs diezgan ātri.
— Un tagad, — sacīja Tapēns, iedams ārā un otrreiz paklanīdamies, — vai man būtu atļauts atgriezties pie monseigneur ar kādu aizrādījumu personīgā lietā?
— Runā, puisi!
— Kā monseigneur aģents es pelnu trīs ekijus dienā.
— Vai ar to vēl nepietiek, neģēli?
— Ar to man pietiek kā aģentam, un es nesūdzos. Bet tik tiešām, ar to nepietiek man kā vīnu tirgotājam. Ak, kāds muļķīgs amats!
— Dzer, lai izklaidētos, lops tāds!
— Kopš es vīnu pārdodu, man tas derdzas.
— Tāpēc, ka tu redzi, kā to izgatavo. Bet dzer šampanieti, dzer muskatu, dzer vīnogu vīnu, ja tāds ir, — Burgijons maksās. Starp citu, viņu ķērusi īsta triekas lēkme. Tātad tu ar saviem meliem esi kļūdījies tikai laika ziņā.
— Tiešām, monseigneur?
— Jā, iemesls tam ir bailes, ko vakar tu viņam iedvesi. Tu gribēji mantot viņa īpašumu, palaidni tāds!
— Nebūt nē, monseigneur\ Tas nav sevišķi jautrs amats.
— Nu, es pielikšu tavai algai trīs ekijus dienā, kamēr tu šo amatu pildīsi, pēc tam es atdošu šo veikalu pūrā tavai vecākajai meitai. Un nes man bieži šādas vēstules, būsi mīļš ciemiņš!
Tapēns atgriezās viesnīcā „Mīlas muca" ar tādiem pat soļiem kā Palērojālā un, klausīdams pavēlei, gaidīja rītdienu, lai nodotu vēstuli.
Pulkstens sešos Gastons bija kājās. Gods kam gods pienākas — iz- dzirdis viņa istabā troksni, Tapēns iegāja un nodeva vēstuli adresātam. Pazinis rokrakstu, Gastons reizē nosarka un nobālēja. Bet jo tālāk viņš lasīja, jo bālāks kļuva. Tapēns izlikās kaut ko kārtojam un paslepus vēroja viņu. Tiešām, ziņas bija nopietnas. Lūk, vēstules saturs: