„Mans draugs, es atceros to, ko Jūs man teicāt, un varbūt Jums ir taisnība. Lai būtu kā būdams, man baiclass="underline" nupat piebrauca kāda kariete, Deroša kundze pavēl man aizceļot. Gribēju pretoties. Mani ieslēdza istabā. Par laimi, kāds zemnieks nāca garām, lai padzirdītu savu zirgu. Es tam iedevu divus luidorus, un viņš apsolīja aiznest šo vēstuli Jums. Dzirdu, kā veic pēdējos priekšdarbus, jo pēc divām stundām mēs dosimies uz Parīzi.
Tur nonākusi, es Jums paziņošu savu jauno adresi, kaut arī man vajadzētu, pretestību sastopot, izlēkt pa logu.
Esiet mierīgs, sieviete, kura Jūs mīl, pratīs cienīt pati sevi un Jūs."
— Ak tā! — iesaucās Gastons, pabeidzis lasīt vēstuli. — Helēna, es nebiju maldījies! Pulkstenis rāda astoņi vakarā, mans Dievs! Bet viņa jau ir aizbraukusi, varbūt pat ieradusies Parīzē. Burgijona kungs, kāpēc jūs man neiedevāt šo vēstuli tūlīt?
— Jūsu Ekselence gulēja, un mēs gaidījām, kamēr jūs pamodīsities, — atbildēja Tapēns ar visizmeklētāko laipnību.
Nebija ko atbildēt cilvēkam, kas tik labi prata dzīvot. Bez tam Gastons nosprieda, ka aizraujoties viņš var atklāt savu noslēpumu, tāpēc apvaldīja dusmas. Viņam ienāca gan prātā viena ideja: viņš dosies uz Parīzes valhi un vēros, vai nebrauc Helēna. Varbūt viņa vēl nemaz nav ieradusies Parīzē. Tāpēc viņš žigli apģērbās, apjoza savu zobenu un izgāja, teikdams Tapēnam:
— Ja pie manis atnāktu Lažonkjērs, pasakiet viņam, ka būšu atpakaļ pulkstens deviņos.
Gastons viscaur nosvīdis ieradās pie vaļņa. Viņš nebija sastapis nevienu karieti un bija gājis kājām.
Kamēr viņš veltīgi gaida Helēnu, kas iebrauca Parīzē pulkstens divos no rīta, pametīsim skatienu atpakaļ. Mēs redzējām, ka reģents saņēma Derošas kundzes vēstuli un ar to pašu kurjeru nosūtīja atbildi. Tiešām, vajadzēja steidzīgi spert drošības soļus, lai atbrīvotu Helēnu no Livrī kunga vilinājumiem.
Bet kas varēja būt šis jaunais cilvēks? Vienīgi Dibuā varētu to pateikt. Un kad ap pulkstens pieciem vakarā parādījās Dibuā, lai pavadītu viņu uz Bakā ielu, Viņa Karaliskā Augstība vaicāja:
— Dibuā, kas tas par Livrī kungu no Nantes?
Dibuā pakasīja degunu.
— Livrī? Livrī… pagaidiet mazliet!
— Jā, Livrī.
— Tas ir kāds provinciāls Matinjons.
— Labi, tas nav izskaidrojums, tā ir, labākajā gadījumā, hipotēze.
— Un kas to pazīst? Livrī, tas nav nekāds vārds. Pasauciet Ozjē kungu!
— Muļķis!
— Bet, monseigneur, es nenodarbojos ar ģenealoģiju, es esmu vienkāršs cilvēciņš.
— Pietiks niekoties!
— Velns lai parauj, monseigneur ar Livrī vārdu nejoko, kā liekas. Vai varbūt viņš grib piešķirt ordeni kādam no šīs ģimenes locekļiem. Tas būtu pavisam kas cits, un es pacenstos atrast skaistus radurakstus.
— Ej pie velna, bet pa ceļam atsūti man Nosē!
Dibuā pasmaidīja savu vislaipnāko smaidu un izgāja.
Pēc desmit minūtēm durvis atvērās, un parādījās Nosē. Tas bija četrdesmit gadu vecs vīrietis, bez tam ārkārtīgi aristokrātisks, liela auguma, skaists, dzestrs, sauss, asprātīgs un zobgalīgs — viens no visuzticamākajiem un vismīļākajiem reģenta draugiem.
— Monseigneur aicināja mani pie sevis? — viņš jautāja.
— Ak, tu tas esi, Nosē? Labdien!
— Apliecinu savu cieņu, monseigneur, — atbildēja Nosē un paklanījās. — Vai varu kaut kādā veidā pakalpot Jūsu Karaliskajai Augstībai?
— Jā, patapini man savu māju Svētā Antuāna priekšpilsētā, bet lai tā būtu labi tukša, labi tīra. Es tur novietošu savus cilvēkus. Bet tā nedrīkst būt pārāk galanta, vai saproti?
— Kādai nevainībai, monseigneur?
— Jā, Nosē, nevainībai.
— Kāpēc tad jūs nenoīrējat kādu māju pilsētā, monseigneur? Priekšpilsētas mājām ir drausmīga reputācija, es jūs brīdinu.
— Persona, ko es tur novietošu, nekā pat nezina par šādām repu- tācijām, Nosē.
— Velns parāvis, izsaku jums vissirsnīgākos komplimentus, monseigneur]
— Bet ciest klusu, vai ne, Nosē?
— Absolūti.
— Ne puķu, ne emblēmu. Liec noņemt visas pārāk galantās gleznas. Lieli spoguļi un sienu apsitumi — kādi tie ir?
— Tie var palikt, monseigneur, tie ir ļoti pieklājīgi.
— Tiešām?
— Jā, patiesi. Tīrā Mentenonas stilā.
— Tātad lai sienas paliek. Bet vai tu par visu galvo?
— Monseigneur, es tomēr negribētu uzņemties šādu atbildību. Neesmu nevainīga meitene, un varbūt prātīgāk būtu visu nokasīt.
— Nu, vienai dienai, Nosē, — nav vērts. Kaut kas no mitoloģijas, vai ne?
— Phē! — noteica Nosē.
— Bez tam tas mūs aizkavētu, un man tikai dažas stundas laika. Dod man tūlīt atslēgas!
— Došos uz mājām, un pēc ceturtdaļstundas Jūsu Karaliskajai Augstībai atslēgas būs rokā.
— Sveiki, Nosē! Neseko man, neesi ziņkārīgs, es tev ieteicu, es tevi lūdzu.
— Monseigneur, es izbraucu medībās un atgriezīšos tikai tad, kad Jūsu Karaliskā Augstība mani sauks.
— Tu esi cēls biedrs, sveiki — līdz rītdienai!
Būdams drošs, ka lagad atradis pieklājīgu māju, kur viņai apmesties, reģents tūlīt aizrakstīja Deroša kundzei un aizsūtīja arī karieti, kurā viņai jāatved Helēna. Bet pirms tam Deroša kundzei jāizlasa viņai priekšā viņa vēstule, tomēr tā nav jārāda. Vēstules saturs bija šāds:
„Mana meita, es pārdomāju un gribu redzēt Jūs savā tuvumā. Dariet man prieku un sekojiet Deroša kundzei, nezaudējot ne mirkli. Kad ie- rādisities Parīzē, Jūs saņemsit no manis ziņas.
Jūsu tēvs, kas Jūs mīl."
Kad Deroša kundze izlasīja šo vēstuli, Helēna pretojās, lūdzās raudāja.
Bet šoreiz viss bija veltīgi, un viņai vajadzēja paklausīt. Tad viņa izmantoja brīdi, kad atradās viena, uzrakstīja Gastonam vēstuli, ko mēs jau izlasījām, un lika zemniekam jāšus nogādāt to adresātam.