Tad viņa devās ceļā, vēlreiz ar sāpēm šķirdamās no šīs mīļās mājas. Te viņa cerēja atrast tēvu, bet sastapa savu mīļoto.
Bet Gastons, kā mēs jau teicām, tūlīt pēc vēstules saņemšanas steidzās uz valni. Kad viņš nonāca tur, bija agrs rīts. Garām pabrauca dažas karietes, bet Helēnas tajās nebija. Pamazām sals pieņēmās, un cerības jaunekļa sirdī zuda. Viņš devās atpakaļ uz viesnīcu, cerēdams vēl saņemt tur kādu vēstuli.
Šķērsojot Tiljerijas dārzu, pulkstenis nosita astoņi. Tajā brīdī Dibuā ar portfeli padusē un triumfējošu seju iegāja reģenta guļamistabā.
XX
Mākslinieks un politiķis
— Ak, tas esi tu? — sacīja reģents, negaidīti ieraudzīdams savu ministru.
— Jā, monseigneur, — atbildēja Dibuā, izņemdams no portfeļa papīrus. — Nu, vai mūsu bretoņi arvien vēl ir tikpat laipni?
— Kas tie par papīriem? — jautāja reģents. Nevērojot vakardienas sarunu, un varbūt tieši šīs sarunas dēļ, viņš juta pret Šanlē slēptas simpātijas.
— O, nekas sevišķs, — noteica Dibuā. - Vispirms mazs protokols par to, kas vakar vakarā norisinājās starp chevalier de Šanlē un Viņa Ekselenci monseigneur hercogu Olivaresu.
— Tātad tu klausījies?
— Velns lai parauj, monseigneur, ko tad lai es būtu darījis!?
— Un tu visu dzirdēji…
— Visu. Nu, monseigneur, ko jūs domājat par Viņa Katoliskās Majestātes pretenzijām?
— Domāju, ka sazvērnieki izmanto viņa vārdu, bet varbūt viņš pats tur nepiedalās.
— Un kardināls Alberoni? Ak, Kungs, kā šis puisis grib sagrozīt Eiropu: pretendentu uz Angliju; Prūsija, Zviedrija un Krievija saplosa Holandi. Impērija paņem Neapoli un Sicīliju. Toskānas lielhercogiste Filipa V dēlam. Sardīnija — Savojas hercogam, Komačio — pāvestam, Francija — Spānijai. Nu, vai zināt, šim plānam, kas radies zvaniķa galvā, netrūkst zināma grandiozuma!
— Visi šie projekti ir kā dūmi, visi šie plāni — tukši sapņi, — atbildēja hercogs.
— Un mūsu bretoņu komiteja — vai ari tie ir dūmi?
— Esmu spiests to atzīt — tāda komiteja tiešām pastāv.
— Un mūsu sazvērnieka duncis — vai arī tas ir tukšs sapnis?
— Nē. Pat jāsaka, ka šis duncis man šķita drosmīgs un stingrs.
— Velns lai parauj, monseigneur, jūs žēlojaties, ka iepriekšējā sazvērestībā bijuši tikai rožūdens sazvērnieki. Nu, bet man liekas, ka šoreiz tie ir jūsu gaumē. Tie nav ar pliku roku ņemami.
— Vai zini, šim chevalier de Šanlē ir drosme un raksturs, — pavisam domīgi noteica reģents.
— Nu tikai vajadzētu jums vēl sākt apbrīnot šo puisi! O, es jūs pazīstu, monseigneur, jūs esat uz to spējīgs.
— Kāpēc gan vienmēr starp saviem ienaidniekiem un nekad starp saviem kalpiem princim jāatrod tādi raksturi?
— Tāpēc, monseigneur, ka ienaids ir kaislība, bet uzticība bieži vien tikai zemiskums. Bet varbūt monseigneur tagad nokāptu no filozofijas augstumiem vienkāršā, reālā darbā un dotu man divus parakstus…
— Kādus? — jautāja reģents.
— Vispirms, kāds kapteinis jāpaaugstina par majoru.
— Kapteinis Lažonkjērs?
— O, nē! Šo puisi mēs pakārsim, tiklīdz viņš mums nebūs vairs vajadzīgs, bet pagaidām viņš ir jāsaudzē.
— Kas tad ir šis kapteinis?
— Brašs virsnieks, ko monseigneur sastapa pirms astoņām dienām, pareizāk sakot — astoņām naktīm, kādā godīgā vietā, Senonorē ielas mājā.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Redzu, ka man jāpalīdz monseigneur atcerēties. Monseigneur ir tik īsa atmiņa.
— Nu, runā taču! Ar tevi nekad nevar tikt gudrs.
— Divos vārdos fakts bija tāds: pirms astoņām naktīm, monseigneur, pārģērbies par musketieri, kopā ar Nosē un Simiānu izgāja pa Ri- šeljē ielas mazajiem vārtiņiem.
— Jā, pareizi. Un kas notika Senonorē ielā?
— Jūs gribat to zināt, monseigneur?
— Jā, labprāt.
— Man nekas nav jāslēpj no Jūsu Augstības.
— Runā taču.
— Monseigneur ēda vakariņas šai Senonorē ieļas mājā.
— Arvien vēl kopā ar Nosē un Simiānu?
— Nē, divvienatnē, monseigneur. Nosē un Simiāns ari vakariņoja, bet katrs atsevišķi.
— Turpini.
— Tātad monseigneur vakariņoja un bija jau ticis līdz desertam. Tad kāds brašs virsnieks, kas, acīmredzot, kļūdījās durvīs, tik neatlaidīgi sāka dauzīt pie jūsu durvīm, ka monseigneur nepacietīgi izgāja ārā un mazliet sabāra uzmācīgo virsnieku, kas tik neganti bija viņu iztraucējis. Traucētājam, kā likās, nebija visai rāms raksturs. Viņš paņēma rokā zobenu. Pēc tam monseigneur, kas neliek sevi divreiz lūgt, kad jāizdara kāda neprātība, galanti izvilka savu rapieri un piedāvāja virsniekam savus pakalpojumus.
— Un šīs divkaujas rezultāts?
— Monseigneur ieskrambāja plecā, bet viņš ār ļoti skaistu cirtienu iedūra virsniekam zobenu krūtīs.
— Bet šis cirtiens, es ceru, nav bīstams? — painteresējās reģents.
— Nē, par laimi, asmens noslīdēja gar sāniem.
— O, jo labāk!
— Bet tas nav viss.
— Kā?
— Liekas, ka monseigneur bija sevišķi dusmīgs uz šo virsnieku.
— Es? Nekad neesmu viņu redzējis.
— Tā kā prinčiem, ja tie grib darīt ļaunu, būtu tie jāredz, tad viņi soda tos iztālēm.
— Ko tu ar to gribi teikt? Nu, beidz savu stāstu!
— Gribu teikt, ka ievācu informāciju un ka šis virsnieks jau pirms astoņiem gadiem bija kapteinis. Bet Jūsu Augstībai nākot pie varas, viņu atcēla no amata.
— Ja viņu atcēla, tad viņš būs to pelnījis.
— Pag', monseigneur, tā ir ideja: atzīt, ka esam nemaldīgi kā pāvests.
— Viņš būs izdarījis kādu nelietību.
— Tas bija viens no brašākajiem karavīriem visā armijā.