— Tad kaut kāda necienīga rīcība.
— Tas bija visgodīgākais cilvēks zemes virsū.
— Tādā gadījumā jālabo netaisnība.
— Brīnišķīgi! Tāpēc arī es sagatavoju šos majora dokumentus.
— Dod Šurp, Dibuā, dod! Tev dažreiz ir arī labas īpašības.
Velnišķīgs smaids sakrunkāja Dibuā seju, kurš tieši tajā brīdī izņēma
no portfeļa kādu citu papīru.
Reģents nemierīgi vēroja viņu.
— Kas ir šis otrs papīrs? — viņš jautāja.
— Monseigneur, pēc izlabotas netaisnības jābūt taisnīgam, — atbildēja Dibuā.
— Rīkojums arestēt chevalier Gastonu de Šanlē un ievietot viņu Bastilijā!? — iesaucās reģents. — Ak tā, puisi! Nu es saprotu, kāpēc tu mani vilināji ar labu darbu. Bet — vienu acumirkli, tas jāpārdomā!
— Vai monseigneur domā, ka es lieku priekšā ļaunprātīgi izmantot savu varu? — smiedamies iesaucās Dibuā.
— Nē, bet tomēr…
— Monseigneur, — turpināja Dibuā, — kad jāpārvalda karaļvalsts, tad vispirms jāvalda.
— Man tomēr šķiet, monsieur skolmeistar, ka noteicējs esmu es.
— Jā, lai atalgotu labus darbus, bet ar noteikumu, ka sodīsit vainīgos. Taisnības līdzsvars zudīs, monseigneur, ja mūžīga un akla žēlastība spiedīs uz leju vienu svaru kausu. Rīkoties tā, kā jūs vienmēr gribat un kā bieži arī darāt — tas nenozīmē būt labam, bet gļēvam. Sakiet, monseigneur, kā jūs atalgosit tos, kas to pelnījuši, ja nesodīsit vainīgos?
— Nu, ja gribēji, lai es būtu bargs, nevajadzēja mani iepazīstināt ar šo jaunekli, — sacīja reģents, kura nepacietība pieauga sevišķi tāpēc, ka viņam vajadzēja aizstāvēt lielu, bet ļaunu pasākumu. — Nevajadzēja ļaut man atzīt viņa vērtību, vajadzēja atstāt rnani pārliecībā, ka tas ir vulgārs sazvērnieks.
— Jā, un tagad, kad viņš parādījies Jūsu Augstībai romantiskā gaismā, jūsu mākslinieciskā fantāzija satraucas. Pie velna! Monseigneur, katrai lietai savs laiks: nodarbojaties ar ķīmiju kopā ar Humbertu, gravējiet ar Ogrānu, mūzicējiet ar Lafāru, mīlināties ar visu pasauli, bet ar mani esat politiķis.
— Ak, Dievs! — iesaucās reģents. — Vai man maz vērts aizstāvēt savu izspiegoto, izmocīto, apmeloto dzīvi?
— Jūs neaizstāvat savu dzīvi, monseigneur. Lai gan par jums izplata ļaunas tenkas — pret kurām jums, paldies Dievam, vajadzēja gan būt bruņotam — pat jūsu niknākie ienaidnieki nav nemaz mēģinājuši apvainot jūs gļēvulībā. Jūsu dzīve!.. Pie Šteinkerkas, pie Nervindas un Leridas jūs sevi parādījāt īstajā gaismā. Jūsu dzīve! Ja jūs būtu vienkāršs pilsonis, ministrs vai pat princis un ja kāds slepkava laupītu jums dzīvību, apstātos pukstēt kāda cilvēka sirds — tas ir viss. Bet — labi vai ļauni — jūs gribējāt ieņemt savu vietu starp šīs pasaules varenajiem. Tāpēc jūs iznīcinājāt Ludviķa XIV testamentu, jūs padzināt bastardus no troņa, kur tie jau bija uzlikuši kāju, jūs, beidzot, kļuvāt par Francijas reģentu — tas nozīmē: par pasaules velves atslēgu. Ja jūs nogalinātu, nekristu tikai cilvēks, bet kolonna, kas balsta Eiropas celtni — tā sagrūs. Un mūsu četros modrības un cīņas gados veiktais rūpīgais darbs būtu izpostīts. Ap mums viss sabruktu. Paskatieties uz Angliju: chevalier de Senžoržs grib atjaunot troņa pretendenta trakos pasākumus. Metiet skatu uz Holandi: Prūsija, Zviedrija un Krievija grib to izlaupīt. Paverieties uz Austriju: tās divgalvainais ērglis tiecas pēc Venēcijas un Milānas, lai atspēlētos par Spānijas zaudējumu! Paskatieties uz Franciju: Franciju vairs nav Francija, bet Filipa V vasalis! Beidzot, paskatieties uz Ludviķi XV, uz pēdējo pēcteci, pareizāk sakot — pēdējām atliekām, kas palikušas pāri no visdižākā valdīšanas perioda, kas apgaismoja pasauli! Rūpīgi sargājot šo bērnu, mēs tam atvairījām tēva, mātes un tēvoču likteni, lai nosēdinātu to sveiku un veselu uz viņa senču troņa. Tātad visās malās slepkavības, posts, sabrukums un ugunsgrēks, pilsoņu karš un karš starp valstīm. Un kāpēc? Tāpēc, ka monseigneur Filipam Orleānam patīk domāt, ka viņš joprojām ir karaļa ģimenes vecākais vai Spānijas armijas komandieris, un aizmirst, ka viņš tāds vairs nav, kopš kļuvis par Francijas reģentu.
— Tātad tu gribi! — iesaucās reģents, ņemdams spalvu.
— Vienu acumirkli, monseigneurl Nav teikts, ka tik svarīgā lietā jums būtu jāpakļaujas manai uzstājībai. Pateicu to, kas man bija sakāms. Tagad atstāšu jūs vienu, dariet, ko gribat, papīrs paliks pie jums! Arī man jādod daži rīkojumi. Pēc ceturtdaļstundas es atgriezīšos un paņemšu šo papīru.
Un Dibuā, šoreiz juzdamies situācijas kungs, atsveicinājās no reģenta un izgāja ārā.
Palicis viens, hercogs iegrima dziļās domās. Visa šī drūmā un neatvairāmā afēra, šis baigais čūskas gabals, kuru sakapāja jau iepriekšējā sazvērestībā, atausa hercoga atmiņā līdz ar tumšu rēgu jūkli. Viņš nebaidījās no kauju ugunim, viņš smējās par spāņu un Ludviķa XIV bastar- du projektiem nolaupīt viņu, bet šoreiz viņu pārņēma neizprotamas, slepenas šausmas.
Viņš negribot apbrīnoja šo jaunekli, kura duncis bija pacelts pret viņa krūtīm. Dažbrīd viņš to ienīda, citreiz attaisnoja, pat mīlēja. Dibuā, noliecies pār šo sazvērestību kā velnišķīgs pērtiķis pār savu agonijā trīcošo laupījumu, ar saviem aktīvajiem nagiem rakņādamies līdz pat sazvērestības sirdij, — šis Dibuā viņam šķita bruņots ar varenu gribu un inteliģenci. Viņš, parasti tik drosmīgs, juta, ka šajos apstākļos viņš būtu slikti aizstāvējis savu dzīvību. Rokā viņam bija spalva, viņa acu priekšā rīkojums, kas to saistīja.
— Jā, — viņš čukstēja. — Dibuā ir taisnība, viņš pareizi teica, un mana dzīve, ko es ik brīdi lieku uz spēles, vairs nepieder man. Vēl vakar māte man teica to pašu, ko viņš šodien. Kas notika pēc mana senča Indriķa IV nāves, velns lai parauj! Soli pa solim atkarojis savu karaļvalsti, viņš, pateicoties desmit gadu ilgam mieram, taupībai un savai popularitātei, būtu pievienojis Francijai Elzasu, Lotringiju un varbūt arī Flandriju, bet Savojas hercogs, kļuvis par viņa svaini un nākdams pār Alpiem, būtu izveidojis no Milānas karaļvalsts atgriezumiem savu karaļvalsti, padarījis bagātu Venēcijas republiku un nostiprinājis Modēnas, Florences un Man- tujas hercogistes. Tad Francija atrastos Eiropas kustības priekšgalā. Viss bija sagatavots šā grandiozā plāna īstenošanai, kuru visu mūžu kala karalis — likumdevējs un kareivis. Tad pienāca 13. maijs, kāda karaliska kariete devās pie Feronesijas ielu, un Nevainīgo tornī pulkstenis nosita trīs!.. Vienā sekundē viss bija iznīcināts — pagātnes labklājība, nākotnes cerības. Vajadzēja paiet veselam gadsimtam, vajadzēja rasties ministram, ko sauca par Rišeljē, un karalim, ko sauca par Ludviķi XIV, lai sadziedētu brūci Francijas sānos, ko tai iecirta Ravaijaka nazis. Jā, jā, Dibuā ir taisnība, — jau dzīvāk iesaucās hercogs, — man jānodod šis jauneklis cilvēku tiesai. Bez tam ne jau es viņu tiesāšu, par to lems tiesneši. Un, galu galā, vai tad man nav tiesību apžēlot viņu? — viņš smaidīdams piebilda.