Apziņa par šo savu karalisko privilēģiju, ko tas izmantoja Ludviķa XV vārdā, nomierināja viņu.
Viņš ātri parakstīja, piezvanīja savam kambarsulainim un iegāja otrā istabā pabeigt tualeti.
Desmit minūtes pēc tam, kad viņš bija izgājis no istabas, kur norisinājās šie notikumi, durvis klusi atvērās.
Dibuā lēnām un uzmanīgi pabāza savu smailo galvu, pārliecinājās, ka istaba ir tukša, klusītiņām piegāja pie galda, kur bija sēdējis princis, uzmeta ātru skatienu pavēlei, triumfā pasmaidīja redzēdams, ka reģents parakstījis, lēnām salocīja to četrās daļās, iebāza kabatā un izgāja ārā gauži apmierināts.
XXI
Izpaužas rase
Atgriezies no Konferences vaļņa un iegājis savā istabā Burdonē ielā, Gastons ieraudzīja Lažonkjēru, kas bija novietojies pie krāsns un garšoja pudeli Alikantes vīna, ko nupat bija atkorķējis.
— Nu, chevalier, kā patīk mana istaba? — viņš jautāja, ieraudzīdams Gastonu. — Tā ir diezgan ērta, vai ne? Apsēdieties un iebaudiet šo vīnu, tas ir tikpat vērtīgs kā vislabākais Ruso šķirnes! Vai pazināt Ruso? Nē, jūs esat no provinces, un Bretaņā vīnu nedzer. Tur dzer sidru, pinetu un alu. Es tur varēju dzert tikai degvīnu, vienīgi to es varēju tur atrast.
Gastons nekā neatbildēja, jo pat neklausījās, ko Lažonkjērs viņam teica. Tik ļoti viņš bija aizņemts ar vienu vienīgu domu. Gluži nobažījies viņš iekrita krēslā, burzīdams savu svārku kabatā Helēnas pirmo vēstuli.
6 3aK. 145
„Kur viņa ir?" viņš pats sev jautāja. „Vai milzīgā, bezgalīgā Parīze uz mūžu noslēps viņu? Ai man, kam nav ne varas, ne piedzīvojumu, rodas pārāk daudz grūtību uzreiz."
Lažonkjērs lasīja šīs domas jaunā cilvēka sirdī tikpat viegli, it kā viņa ķermenis, kas to aptvēra, būtu no stikla. Un viņš sacīja:
— Starp citu, chevalier, te jums ir kāda vēstule.
— No Bretaņas? — trīcēdams jautāja chevalier.
— Nē, no Parīzes. Jauks, sīks rokraksts. Tā vien liekas, ka to ir
rakstījusi sieviete.
— Kur tā ir? — iesaucās Gastons.
— Pajautājiet mūsu saimniekam. Kad nupat nācu iekšā, viņš to grozīja pirkstos.
— Dodiet, dodiet! — sauca Gastons, iedrāzdamies kopīgajā zālē.
— Ko vēlas, chevalier kungs? — ar savu parasto laipnību jautāja Tapēns.
— Nu, šo vēstuli!
— Kādu vēstuli?
— Vēstuli, kuru jūs saņēmāt priekš manis.
— Ak, atvainojiet, cienītais monsieur. Kā es to varēju aizmirst! Un viņš izvilka no kabatas vēstuli un iedeva Gastonam.
Pa tam viltus Lažonkjērs noteica:
— Nabaga muļķis! Un šādi vientieši jaucas iekšā sazvērestībā! Gluži tāpat kā d'Armantāls. Viņi grib nodarboties reizē ar politiku un mīlu. Trīskārtēji muļķi! Kāpēc viņi neiet darīt vienu pie Fijona, tad viņi nebeigtu otru Grēvā. Bet galu galā, mums labāk, ja viņi ir tādi.
Gastons atgriezās pavisam līksms, lasīdams, pārlasīdams un burtodams Helēnas vēstuli:
„Svētā Antuāna priekšpilsētas ielā, balta māja, aiz kokiem, papeles, man šķiet. Numuru es nevarēju saredzēt, bet tā ir trīsdesmit pirmā vai trīsdesmit otrā māja pa kreisi. Pa labi paliek kāda pils ar torņiem, kas izskatās pēc cietuma."
— O, — iesaucās Gastons. — Gan es viņu atradīšu, šī pils ir Bastīlija.
Šos beidzamos vārdus viņš sacīja, lai Dibuā dzirdētu.
— Velns lai rauj, es domāju gan, ka tu viņu atradīsi, jo es pats tevi tur aizvedīšu, — norūca Dibuā.
Gastons paskatījās savā pulkstenī. Pirms satikšanās Bakā ielas mājā viņam bija vēl vairāk kā divas stundas laika. Viņš paņēma cepuri, kuru ienākot bija nolicis un krēsla, un dzīrās iet ārā.
— Nu, vai tad mēs laižamies projām? — jautāja Dibuā.
— Neatliekamas darīšanas.
— Un mūsu satikšanos pulkstens vienpadsmitos?
— Vēl nav deviņi. Esiet mierīgs, es būšu atpakaļ.
— Vai neesmu jums vajadzīgs?
— Pateicos.
— Ja gatavojaties nolaupīt kādu mazu meiču — es tās lietas diezgan labi protu un varētu jums palīdzēt.
— Pateicos, — sacīja Gastons un negribot nosarka. — Par to nav runa.
Dibuā caur zobiem svilpoja kādu melodiju, kā daždien cilvēks, kas piešķir atbildēm pienācīgo vērtību.
— Vai sastapšu jūs šeit? — jautāja Gastons.
— Nezinu, varbūt arī es pameklēšu kādu daiļu dāmu, kas interesējas par mani. Bet lai būtu kā būdams, norunātā stundā jūs sastapsit šeit to pašu cilvēku, ko vakar, ar to pašu karieti un kučieri.
Gastons steigšus atvadījās no sava sabiedrotā. Nevainīgo kapsētas stūrī viņš iekāpa kādā fiakrā un lika aizvest sevi uz Svētā Antuāna ielu.