Pie divdesmitās mājas viņš izkāpa, pavēlēja kučierim braukt nopakaļ, tad devās uz priekšu, pētīdams visu kreiso ielas pusi. Drīz vien viņš atradās pie lielas mūra sētas, kurai pāri pacēlās augstu un biezi salapojušu papeļu galotnes. Šī māja tik labi saskanēja ar Helēnas aprakstu, ka viņš vairs nešaubījās: jaunā meitene ir šeit.
Bet nu sākās grūtības. Šajos mūros nebija nevienas spraugas, pie vārtiem ne āmuriņa, ne zvana. To nemaz nevajadzētu elegantiem ļaudīm, kuru kurjeri auļoja viņiem pa priekšu. Tie piedauzītu pie durvīm, kuras gribēja atvērt, ar savu spieķu sudraba rokturiem. Gastons būtu izticis bez kurjeriem un būtu piedauzījis vai nu ar kāju, vai ar akmeni, bet viņš baidījās, ka tas varbūt ir aizliegts un ka viņu neaizraida projām. Tāpēc 6* viņš pavēlēja kučierim apstāties. Viņš gribēja ar pazīstamu signālu darīt zināmu Helēnai, ka viņš ir ieradies. Tāpēc viņš devās pa kādu mazu ieliņu, kuras vienā pusē atradās šīs mājas sānu daļa. Piegājis, cik vien iespējams tuvu, pie kāda atvērta loga, kas izgāja uz dārzu, viņš pielika rokas pie mutes un visiem spēkiem imitēja ūpja vaidu.
Helēna nodrebēja, viņa pazina šo kliedzienu, kas atskanējis vienas vai divu jūdžu attālumā Bretaņas kārklos. Viņai likās, ka vēl atrodas Klišonas klosterī un ka laiviņa, kurā sēdēja chevalier un kura slīdēja uz priekšu, klusu airu vēzienu dzīta, piestās zem viņas loga starp niedrām un meldriem. Šis kliedziens, kas atskanēja aiz mūra sētas un nokļuva līdz viņas dzirdei, vēstīja par gaidītā Gastona klātbūtni. Tāpēc viņa tūlīt steidzās pie loga: jaunais cilvēks stāvēja aiz sētas.
Helēna un viņš apmainījās zīmēm, kas gribēja izteikt, no vienas puses: „Es jūs gaidīju", bet no otras — „Esmu klāt!" Tad viņa atgriezās istabā un pakratīja zvanu — Deroša kundze žēlīgi bija atvēlējusi viņai šo zvanu, protams, pavisam citiem nolūkiem — tik spēcīgi, ka steigšus atskrēja ne tikai Deroša kundze, bet arī istabene un sulainis.
— Atveriet vārtus uz ielu, — pavēlēja Helēna. — Pie šiem vārtiem atrodas kāds, ko es gaidu.
— Palieciet! — Deroša kundze teica sulainim, kas jau dzīrās paklausīt. — Es pati gribu redzēt, kas tā ir par personu.
— Veltas pūles, madame, es to pazīstu un jau teicu, ka gaidu viņu.
— Un tomēr, ja nu jaunkundze nedrīkstētu viņu pieņemt, — sacīja Deroša kundze, cenzdamās runāt laipni.
— Neesmu vairs klosterī, madamc, un neesmu vēl arī cietumā, — atbildēja Helēna. — Es pieņemšu tos, kurus vēlēšos!
— Bet vai drīkstu vismaz zināt, kas tā ir par personu?
— Man nav nekas pretim. Tā ir tā pati persona, kuru es jau pieņēmu Rambuijē.
— De Livrī kungs?
— De Livrī kungs.
— Es esmu saņēmusi noteiktu pavēli nelaist šo jaunekli pie jums.
— Bet es jums pavēlu uz vietas ievest viņu pie manis.
— Jaunkundze, jūs neklausāt savam tēvam, — sacīja Deroša kundze, pa pusei nikni, pa pusei godbijīgi.
— Manam tēvam tc nekas nav jāredz, un sevišķi ar jūsu acīm, madame]
— Un tomēr, kas ir noteicējs par jūsu likteni?
— Es! Vienīgi es! — iesaucās Helēna, saceldamās pret svešo gribu, ko viņai gribēja uzspiest.
— Jaunkundze, es apzvēru, ka jūsu tēva kungs…
— Mans tēvs attaisnos manu rīcību, ja viņš ir mans tēvs.
Šis vārds, ko viņa izteica īstā ķeizarienes pašlepnumā, skanēja tik valdonīgi, ka Deroša kundze apklusa un palika nekustīgi stāvam. Tāpat izturējās arī kalpotāji, kas vēroja šo sarunu.
— Nu, es pavēlēju atvērt vārtus! Vai manām pavēlēm neklausīs? — sacīja Helēna.
Neviens nepakustējās. Kalpotāji gaidīja guvernantes rīkojumu.
Helēna nicīgi pasmaidīja un, negribēdama zaudēt savu autoritāti kalpotāju priekšā, pamāja ar roku tik valdonīgu žestu, ka Deroša kundze t atslēdza durvis, pie kurām stāvēja, un atbrīvoja viņai ceļu. Tad Helēna lēnā un cēlā gaitā devās lejup pa kāpnēm, bet viņai nopakaļis Deroša kundze, kas bija kā pārakmeņojusies, redzot šādu gribasspēku meitenē, kas tikai pirms divpadsmit dienām iznākusi no sava klostera.
— Bet tā taču ir karaliene, — sacīja istabene, sekodama Deroša kundzei. — Es gan būtu gājusi atvērt vārtiņus, ja viņa pati nebūtu to darījusi.
— Ak, vai! — nopūtās vecā guvernante. — Tāda ir visa viņas ģimene.
— Jūs tātad pazīstat šo ģimeni? — pārsteigta iesaucās istabene.
— Jā, — atbildēja Deroša kundze, kas pamanīja, ka izteikusi pārāk daudz. — Es senāk pazinu marķīzu, viņas tēvu.
Pa to laiku Helēna bija nokāpusi lejā pa āra kāpnēm, izgājusi cauri pagalmam un piespiedusi atdarīt vārtus. Aiz tiem stāvēja Gastons.
— Nāciet, mans draugs! — sacīja Helēna.
Gastons gāja viņai līdzi. Vārti aizvērās aiz viņiem, un abi iegāja apakšstāva telpās.
— Jūs mani saucāt, Helēn, un es atsteidzos šurp, — viņai sacīja jauneklis. — Vai jums no kaut kā ir jābaidās? Vai jums draud kādas briesmas?
— Paskatieties visapkārt un spriediet pats! — atbildēja Helēna.
Abi jaunieši atradās telpā, kur mēs ievedām lasītāju, sekodami reģentam un Dibuā, kad tas gribēja parādīt hercogam viņa dēla uzdzīvi.
Tas bija jauks buduārs līdzās ēdamzālei, ar kuru, kā lasītājs atcerēsies, to savienoja ne tikai divas durvis, bet arī velvēta sprauga, aizsegta ar visretākajām, viskrāšņākajām, vissmaržīgākajām puķēm. Mazais buduārs bija pārvilkts ar zilu satinu, ko rotāja rozes ar sudraba lapiņām. Durvju augšdaļā Klods Ordrāns bija attēlojis Veneras gaitas četrās gleznās: viņas dzimšana, kur tā kaila parādās viļņa galotnē; viņas mīlas dēkas ar Ado- nisu; sacensība ar Psihi, ko tā lika šaust ar rīkstēm; un, beidzot, viņas atmoda Marsa skaujās, zem Vulkāna izliktajiem tīkliem. Sienu tapsējumi veidoja līdzīgas epizodes, bet tik maigās kontūrās, tik kairi kaislā izteiksmē, ka nevarēja būt šaubu, kādiem nolūkiem šis mazais buduārs ierīkots.