Nosē savā vientiesībā apgalvoja reģentam, ka šīs gleznas ieturētas tīrā Mentenonas stilā, bet ar tām pietika, lai jaunā meitene nobītos.
— Gaston, vai jums tiešām bija taisnība, kad teicāt man, lai neuzticos šim cilvēkam, kas stādījās man priekšā kā mans tēvs? Tiešām, man te vēl vairāk bail nekā Rambuijē.
Gastons citu pēc citas apskatīja visas gleznas, sarkdams un bālēdams par to, ka atradās cilvēks, kas ar šādiem līdzekļiem cerēja satraukt Helēnas jutekļus. Tad viņš iegāja ēdamzālē un apskatīja to visos sīkumos — tāpat kā buduāru. Tas bija to pašu erotisko gleznu un saldkairo teiksmu turpinājums. No turienes abi izgāja dārzā. Tur ik uz soļa bija redzamas statujas un teļu grupas, kas šķita esam marmora epizodes, ko mākslinieks aizmirsis attēlot gleznās.
Nākot atpakaļ, viņi sastapa Deroša kundzi, kas abus neizlaida no acīm. Viņa pacēla rokas pret debesīm un izmisusi iesaucās:
— Ak, Dievs, ko nodomās monscigncurV.
Šie vārdi atraisīja vētru, kas sen jau krājās Gastona krūtīs.
— Monseigneur! — viņš iesaucās. — Jūs dzirdējāt, Helēna: „Mon- scigneurV1 Jums bija iemesls bažītais, un jūsu šķīstais instinkts vēstīja jums briesmas. Šī mājiņa pieder kādam no tiem lielajiem izvirtuļiem, kas pērk baudu, aptraipot godu. Nekad neesmu redzējis šīs grēka mītnes, Helēna, bet es nojaušu, ka tādas tās ir. Šīs gleznas, šīs statujas, šīs freskas, šī noslēpumainā pusgaisma, kas tik tikko iespīd šajās istabās; šie tornīši, kas rezervēti kalpotājiem, lai viņu klātbūtne netraucētu kunga iz- priccas — ticiet man, tas ir vairāk nekā vajadzīgs, lai es visu saprastu. Dieva dēļ, neļaujiet sevi vairs krāpt, Helēna! Man bija taisnība, kad paredzēju briesmas Rambuijē. Te jums ir iemesls baidīties.
— Mans Dievs! — iesaucās Helēna. — Un ja nu šis vīrs ierodas! Ja viņš ar saviem kalpiem piespiež mūs palikt šeit!
— Neuztraucieties, Helēna, vai tad es neesmu te?
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! Atteikties no šīs jaukās domas, ka man ir tēvs, aizstāvis, draugs!
— Ak vai, un kādā brīdī! Līdz ko jūs paliekat pasaulē viena pati! — iesaucās Gastons, neapdomīgi atklādams daļu no sava noslēpuma.
— Ko jūs teicāt, Gaston? Ko nozīmē šie drūmie vārdi?
— Neko… neko… — atbildēja jauneklis. — Daži nesakarīgi un nejauši vārdi, kuriem nav jāpiegriež vērība.
— Gaston, jūs no manis slēpjat kaut ko briesmīgu, bez šaubām, jo tajā brīdī, kad es zaudēju savu tēvu, jūs sakāt, ka atstāsit mani.
— Ak, Helēna, es atstāšu jūs tikai līdz ar savu dzīvību!
— Nu, jā, jums draud dzīvības briesmas, un jūs baidāties, ka mirdams atstāsit mani vienu? Gaston, jūs nododat sevi. Jūs vairs neesat agrākais Gastons! Šodien, satiekoties ar mani, jūsu prieks bija apvaldīts. Zaudējot mani vakar, jūs nejutāt sevišķi skaudras sāpes. Jums prātā svarīgāki plāni nekā jūsu sirdī. Kaut kas, pašlepnums vai godkāre, nomāc jūsu mīlu. Redziet, tagad jūs pat nobālat! Ar savu klusēšanu jūs satriecat manu sirdi!
— Nekas tamlīdzīgs, Helēna, es jums zvēru! Tiešām, vai man nāv iemesls noskumt pēc visa tā, kas ar mums ir noticis, pēc tam, kad jūs viena un neaizsargāta esat ievietota šajā ļaunajā mājā, bet es nezinu, kā jūs aizstāvēt! Jo, bez šaubām, šim vīram ir vara. Bretaņā man būtu draugi un divsimt zemnieku, kas mani aizstāvētu, bet šeit man nav neviena.
— Vai tikai tas, Gaston?
— Man šķiet, arī tas jau ir pārāk daudz.
— Nē, Gaston, jo tūlīt pat mēs atstāsim šo māju.
Gastons nobālēja. Helēna nodūra acis, ielika savu roku mīļotā cilvēka aukstajās un mitrajās rokās un sacīja:
— Lai redz visi šie cilvēki, kas mūs vēro, lai redz šī pērkamā sieviete, kas mani var tikai krāpt — Gaston, mēs no šejienes aiziesim abi reizē!
Gastona acis iemirdzējās priekā, bet tajā pašā bridī kāda drūma doma pārlaidās tām kā mākonis.
Helēna vēroja mīļotā cilvēka sejā šīs divas dažādās izteiksmes.
— Vai tad es neesmu jūsu sieva, Gaston? Vai tad mans gods nav arī jūsu gods? Dosimies projām!
— Bet ko darīt, kur jūs novietot?
— Gaston, es nekā nezinu, es nekā nevaru! Es nepazīstu Parīzi, nepazīstu pasauli, pazīstu tikai sevi un jūs. Jūs man atvērāt acis: es vairs neuzticos nekam un nevienam, izņemot jūsu godīgumu un mīlu!
Gastonam sirds sažņaudzās. Pirms sešiem mēnešiem viņš būtu atdevis savu dzīvību par šīs drosmīgās meitenes augstsirdīgo upuri.
— Helēna, pārdomājiet! Ja mēs maldāmies, ja šis vīrs tiešām ir jūsu tēvs…
— Gaston, jūs pats ieteicāt man neuzticēties šim tēvam, jūs to aizmirstat.
— Jā, jā. Helēna, jā! — iesaucās jauneklis. — Lai notiek kas notikdams, dosimies projām! '
— Kurp mēs dosimies? — jautāja Helēna. — Jums nav jāatbild, Gaston; pietiek, ka jūs to zināt. Man ir tomēr pēdējais lūgums. Starp šīm neķītrajām freskām — cik savādi! — novietots arī kāds Kristus un Jaunavas attēls. Zvēriet pie šiem svētajiem attēliem, ka sargāsit savas sievas godu!
— Helēna, es neapvainošu jūs ar tādu zvērestu. Es ilgi vilcinājos piedāvāt jums to, ko jūs pirmā piedāvājāt šodien. Bagāts, laimīgs, drošs par tagadni, es noliktu jums pie kājām laimi, bagātību, itin visu, un rūpēs par nākotni paļautos uz Dievu. Bet šajā svinīgajā brīdī man jums jāsaka: nē, jūs neesat maldījusies. Jā, starp šodienu un rītdienu var nostāties drausmīgs notikums. To, ko varu jums piedāvāt, varu arī pateikt, Helēna: ja mans pasākums izdosies — var būt augsts stāvoklis un vara! Bet ja neizdodas — bēgšana, trimda, varbūt pat posts. Vai mīlat mani vai savu godu tik stipri, Helēna, ka varēsit visu to pārciest?