— Es esmu gatava, Gaston! Sakiet, lai eju jums līdzi, un es jums sekošu!
— Nu, labi, Helēna, es nepievilšu jūsu uzticību, varat būt pārliecināta. Jūs nenāksit manā mājā, bet pie kādas personas, kas jūs aizstāvēs, ja būs vajadzīgs, un kas manā prombūtnē būs jums tēva vietā. Jo jūs iedomājaties atradusi tēvu, bet zaudējat to vēlreiz.
— Kas ir šī persona, Gaston? Tā nav neuzticība, bet ziņkāre, — piebilda meitene ar jauku smaidu.
— Kāds cilvēks, kurš man nekā nevar atteikt, Helēna, un kura gaitas saistītas ar manējām, kura dzīvība atkarīga no manējās un kurš atzīs, ka mana prasība, lai viņš gādā par jūsu mieru un drošību, ir visai lēta cena.
— Atkal noslēpums, Gaston?! Tiešām, jūs man iedvešat bailes par nākotni.
— Tas ir pēdējais noslēpums, Helēna. No šā brīža jums būs atklāta visa mana dzīve.
— Pateicos, Gaston!
— Un tagad esmu jūsu rīcībā, Helēna.
— Iesim!
Helēna paņēma chevalier roku un devās cauri salonam. Šajā salonā atradās Deroša kundze, pilnīgi sarāvusies aiz sašutuma, un steigā šņīpāja kādu vēstuli, kuras adresi varam gan iedomāties.
— Ak, Dievs! Jaunkundze, uz kurieni jūs ejat? Ko jūs darāt?
— Uz kurieni es eju?.. Es dodos projām! Ko es daru? Es bēgu no mājas, kurā mans gods ir apdraudēts.
— Kā! — iekliedzās vecā dāma, it kā kaut kāda atspere būtu uzsviedusi to kājās. — Jūs aizejat kopā ar savu mīļāko!
— Jūs maldāties, madame, tas ir mans virs, — cēli atbildēja Helēna.
Deroša kundze šausmās sasita rokas gar saviem izdēdējušiem sāniem.
— Un tagad, — turpināja Helēna, — ja jums pazīstamā persona gribētu ar mani tikties, jūs atbildēsit: kaut esmu provinciāle un klostera audzēkne, es saskatīju šeit lamatas. Vai es izbēgšu no šejienes, vai mani meklēs - vismaz man līdzās atradīsies aizstāvis.
— Jūs neaiziesit no šejienes, jaunkundze, kaut man vajadzētu pielietot varu! — iesaucās Deroša kundze.
— Pamēģiniet, madame, — noteica Helēna tajā karaliskajā tonī, kas likās iedzimts.
— Hallo - Pikār, Kutirjē, Blaišo!
Atskrēja kalpotāji.
— Pirmo, kas man aizsprostos durvis, es nogalināšu, — aukstasinīgi noteica Gastons, izvilkdams no maksts savu brelona zobenu.
— Kāda velnišķīga galva! — iesaucās Deroša. — Ak, Šartra un Va- luā jaunkundzes, te es redzu jūs!
Abi jaunieši dzirdēja šo izsaucienu, bet nesaprata to.
— Mēs dodamies projām! Neaizmirstiet, madame, atkārtot vārdu pa vārdam to, ko es jums teicu, — piebilda Helēna.
Un, pieķērusies Gastona rokai, nosarkusi no prieka un lepnuma, dūšīga kā senā amazone, jaunā meitene pavēlēja atdarīt vārtiņus uz ielu. Vārtsargs neuzdrošinājās pretoties. Gastons paņēma Helēnu zem rokas, aizvēra vārtus un lika piebraukt fiakram, kurā tas bija atbraucis šurp. Redzēdams, ka viņam grib sekot, Gastons paspēra dažus soļus pret kalpotājiem un sacīja skaļā balsī:
— Vēl divus soļus, un es izkliegšu par šo gadījumu un nodošu sevi un jaunkundzi godīgās publikas aizsardzībā.
Deroša nodomāja, ka Gastonam zināms viss noslēpums, un viņa baidījās, ka viņš nenorauj maskas.
Viņa nobijās un steigšus iegāja mājā.
Kalpotāji gāja viņai nopakaļ.
Kariete aizauļoja.
XXII
Kas notika Bakā ielas mājā, gaidot Gastonu
— Kā, monseigneur, jūs? — iesaucās Dibuā, ienākdams Bakā ielas mājas salonā un ieraudzīdams reģentu tajā pašā vietā, kur vakar.
— Jā, es, — atbildēja reģents. — Kas tur ko brīnīties? Vai tad ap pusdienlaiku man nav jāsatiekas ar chevalier'?
— Bet man likās, ka jūsu parakstītā pavēle izbeidz šādas apspriedes.
— Tu maldies, Dibuā! Gribēju vēl pēdējo reizi aprunāties ar šo nabaga jaunekli. Gribu mēģināt vēlreiz pierunāt viņu atteikties no sava projekta.
— Un ja viņš atsakās no tā?
— Nu, labi, ja viņš atsakās, visam beigas: sazvērestības nav bijis, sazvērnieku nav bijis. Bet par nodomu nesoda!
— Ja viņa vietā būtu kāds cits, es neļautu jums tā rīkoties, bet ar šo — es saku: vicojiet vaļā.
— Vai tev liekas, ka viņš joprojām mēģinās īstenot savu plānu?
— O, esmu mierīgs, bet tikai tad, ja viņš būš galīgi atteicies no tā, vai ne? Kad būsit cieši pārliecināts, ka viņš katrā ziņā grib jūs nogalināt, jūs viņu nodosit manās rokās, vai ne?
— Jā, bet ne šeit.
— Kāpēc ne šeit?
— Man liekas, ka labāk arestēt viņu viesnīcā.
— Tur, viesnīcā „Mīlas muca", un lai viņu arestē Tapēns un Ar- žansona ļaudis? Neiespējami, monseigneur! Skandāls ar Burgijonu vēl ir svaigā atmiņā, visu dienu apkārtējie iedzīvotāji par to vien runāja. Kopš Tapēns sācis dot stingri pareizus mērus, neesmu vairs visai drošs, ka iedzīvotāji tic viņa priekšteča sirdstriekai. Šeit būtu labāk, monseigneur. Šī māja ir kurla un ar labu reputāciju.. Man šķiet, es jau teicu Jūsu Augstībai, ka te dzīvoja viena no manām mīļākajām. Četri vīri viegli tiks galā, tie jau novietoti šajā istabā. Es likšu viņiem samainīties vietām, ja jau Jūsu Augstība katrā ziņā grib to satikt: viņi to arestēs, nevis ienākot, bet izejot, tas ir viss. Pie durvīm gaidīs cita kariete, ne tā, kas viņu būs atvedusi šurp, un nogādās viņu Bastīlijā. Tādā kārtā kučieris, kas būs viņu atvedis, pat nezinās, kas ar viņu noticis. To zinās tikai Lonē, un viņš prot klusēt, par to es galvoju.
— Dari, kā gribi.
— Monseigneur zina manas paražas.
— Nelietis tāds!
— Bet man šķiet, ka monseigneur šādas nelietības tīri labi patīk.
— O, zinu, tev vienmēr būs taisnība.
— Bet pārējie?