— Kādi pārējie?
— Mūsu bretoņi: Ponkaleks, Kuediks, Taluets un Monluī?
— Ak, nelaimīgie! Tu zini viņu vārdus?
— Kā jums liekas: kāpēc tad es uzturējos viesnīcā „Mīlas muca"?
— Tie uzzinās, ka viņu līdzdalībnieks ir arestēts.
— No kā?
— Nu, nojaušot, ka viņiem vairs nav sakarnieka Parīzē, viņi, bez šaubām, nodomās, ka nu kaut kas ir atgadījies.
— Phē, vai tad kapteinis Lažonkjērs nav te, lai viņus nomierinātu?
— Taisnība, bet viņi taču pazīs rokrakstu!
— Nav slikti teikts! Monseigneur sāk veidoties uz augšu. Bet Jūsu Augstība velti pūlas, kā saka Rasins. Pašreiz šiem Bretaņas kungiem ir jābūt arestētiem.
— Un kas nosūtījis pavēli?
— Es — velns lai parauj! Ne velti es taču esmu jūsu ministrs. Bez tam — jūs to parakstījāt.
— Es? Vai tu esi traks?
— Jā, jūs! Tie tur nav ne vairāk, ne mazāk vainīgi kā šis te, un, pilnvarojot mani arestēt vienu, jūs pilnvarojāt mani arestēt arī pārējos.
— Un kad šis pavēles nesējs devās ceļā?
Dibuā izvilka savu pulksteni.
— Tieši pirms trijām stundām. Tāpēc arī tā bija tikai dzejiska patvaļa, kad teicu Jūsu Augstībai: viņi tagad ir apcietināti. Viņus apcietinās tikai rīt no rīta.
— Bretaņa būs dusmīga, Dibuā.
— Phē, esmu jau spēris drošības soļus.
— Bretoņu tiesas negribēs tiesāt savus patriotus.
— Šo apstākli es esmu paredzējis.
— Un ja viņiem piespriedīs nāvessodu, neatradīs bendi, kas sodu izpildīs, un iznāks Šalē afēras otrais izdevums. Neaizmirsti, ka šī afēra notika Nantē, Dibuā! Es tev saku, bretoņiem ir sīksta dzīvība.
— Sakiet: sīksta nāve, monseigneur. Bet te viss jānokārto komisāriem, — lūk, viņu saraksts. Es aizsūtīšu turp trīs vai četrus bendes no Parīzes. Tie ir ļaudis, kas pieraduši pie šādas cēlas nodarbības un saglabājuši kardināla Rišeljē labās tradīcijas.
— Velns, velns! Asinis manā valdīšanas laikā! Tas man nepatīk! Lai nu vēl tas notiktu ar grāfu Hornu, kas bija zaglis, un ar Dišofūru, kas bija neģēlis. Esmu maigs, Dibuā.
— Nē, monseigneur, jūs neesat maigs, jūs esat nedrošs un gļēvs. To es jums teicu, kad bijāt tikai mans skolnieks, to es jums atkārtoju tagad, kad esat mans priekšnieks. "Kad jūs kristīja, jūsu kūmas, fejas, apdāvināja jūs ar visām dabas veltēm — spēku, skaistumu, drosmi un prātu. Viena vienīga, kas nebija ielūgta tāpēc, ka tā bija veca — droši vien, ļaudis paredzēja, ka vecas sievietes jums dergsies — ieradās pēdējā un deva jums — vieglprātību. Tas sabojāja visu.
— Un kas tev izstāstīja šo jauko pasaku? Pero vai Sensimons?
— Karaliskā princese, jūsu māte!
Reģents sāka smieties.
— Un ko mēs iecelsim šajā komisijā? — viņš jautāja.
— O, neraizējaties, monseigneur, — prātīgus un noteiktus cilvēkus, ne visai provinciālus, ne visai jūtīgus pret ģimenīgām scēnām, cilvēkus, kas novecojuši tiesu putekļos, labi kašķīgus, labi aprepējušus, kurus bre- toņi neiebiedēs ar savām platajām, ļaunajām acīm un kurus bretonietes nepavedinās ar savām skaistajām, valgajām acīm.
Reģents neatbildēja, tikai grozīja galvu un kustināja kāju.
Dibuā vēroja šīs mēmās opozīcijas pazīmes un turpināja:
— Galu galā, varbūt šie ļaudis nav tik vainīgi, kā mums liekas? Kādus plānus viņi ir perinājuši? Atcerēsimies faktus! Ļaunas tenkas! Aicināt spāņus uz Franciju — ko tas nozīmē? Aicināt Filipu V, savas tēvijas nodevēju, par savu karali! Pārkāpt visus valstus likumus… Ak, šie labie bretoņi!
— Nu, — augstprātīgi noteica reģents, — es pazīstu nācijas likumus tikpat labi kā jūs.
— Nu tad, monseigneur, ja tā ir, kā jūs sakāt, tad jums atliek tikai piekrist manis izraudzītajiem komisāriem.
— Cik viņu ir?
— Divpadsmit.
— Kā viņus sauc?
— Mabruls, Bertens, Barijons, Pariso, Brinē d'Arsī, Pagons, Feido de Brū, Dadoržs, Hebē de Buks, Senobēns, Bošāns un Obrī de Valtons.
— Ahā, lev taisnība, izvēle ir laba. Un ko tu iecelsi par šis patīkamās sanāksmes prezidentu?
— Uzminiet, monsei gneur\
— Uzmanies! Šādu laupītāju priekšgalā jāliek godīgs cilvēks.
— Man ir viens tāds, pie tam viens no visgodīgākajiem.
— Kas tas ir?
— Kāds sūtnis.
— Varbūt Selamārs?
— Tiešām, man šķiet, ja jūs izlaistu viņu no Bluā, viņš neatteiktos, kaut ari vajadzētu nocirst savu līdzdalībnieku galvas.
— Lai viņš paliek vien Bluā. Nu, kurš ir tavs prezidents?
— Šatonefs.
— Holandes sūtnis, lielā karaļa uzticības vīrs! Velns lai parauj, Dibuā, parasti es tevi neapberu ar komplimentiem, bet šoreiz tu esi tiešām veicis šedevru.
— Jūs saprotat, monseigneur, viņš zina, ka šie ļaudis grib nodibināt republiku, bet viņš, kas visu mūžu pazinis tikai sultānus un kas šausminājis Holandi ar to, ka Ludviķim XIV bija republikas, — viņš ļoti labprāt uzņēmās šo amatu. Mūsu ģenerālprokurors būs Argrams, tas ir noteikts vīrs. Kaijē būs mūsu sekretārs. Mēs rīkosimies strauji, monseigneur, un tā būs pareizi, jo lieta ir steidzama.
— Bet Dibuā, vai mēs vismaz pēc tam varēsim būt mierīgi?
— Man liekas gan! Mums būs tikai jāguļ no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram —, tas ir, kad būsim beiguši karu ar Spāniju un samazinājuši valsts parādus. Bet šajā lietā jums palīdzēs jūsu draugs Lovs. Parādu samazināšana ir viņa specialitāte.
— Kādas nepatikšanas! Ak, Dievs! Velns, kur man bija galva, kad uzņēmos pavaldonību! Es tagad gan smietos par to, kā Mēna kungs tiek galā ar saviem jezuītiem un spāņiem, kā Mentenona kundze piekopj savu sīko politiku ar Vilruā un Vijāriem. Bet Humberts teic, ka esot ļoti veselīgi reiz dienā izsmieties.
— Jūs ierunājāties par Mentenona kundzi, — sacīja Dibuā. - Vai zināt, monseigneur, ka št labā sieviete ir ļoti slima un nenodzīvos līdz piecdesmit gadiem?