— Ak tā?
— Kopš Mēna kundze ir cietumā un viņas vira kungs trimdā, viņa teic, ka Ludviķis XIV esot gan miris, un raudādama grib viņam piebiedroties.
— Un par to tev sirds nesāp, vai ne?
— Tiešām, man viņa sirsnīgi derdzas, es atzīstos. Viņas dēļ nelaiķis karalis ieplēta acis, kad es viņam lūdzu sarkano cepuri sakarā ar jūsu laulībām. Un — velns lai parauj! — tā tomēr nebija viegli izkārtojama lieta, monseigneur. Ja jūs neizlabotu netaisnību, ko karalis man nodarīja, viņa pazudinātu visu manu karjeru. Ja es būtu varējis iepīt viņas Mēna kungu mūsu Bretaņas afērā… bet tas nebija iespējams, goda vārds! Nabaga vīrs ir pustraks no bailēm un visiem, kurus sastop, stāsta: „Starp citu, vai zināt, ka pret valdību un reģentu gribēja rīkot sazvērestību? Kāds kauns Francijai! Ak, ja visi būtu tādi kā es!"
— Tad sazvērnieku nebūtu, tas ir skaidrs, — noteica reģents.
— Viņš ir atteicies no savas sievas, — Dibuā smiedamies piebilda.
— Un viņa ir atteikusies no sava vīra, — atbildēja reģents, arī smiedamies.
— Es gan neieteiktu jums ievietot viņus vienā cietuma kamerā — viņi sāks kauties.
— Tāpēc arī es vienu ievietoju Dulēnā, bet otru — Dižonā.
— Jā, no kurienes viņi ecējas ar vēstulēm.
— Nerunāsim vairs par to!
— Lai viņi viens otru nobeidz? Ak, monseigneur, jūs esat īsts bende, un var redzēt, ka esat zvērējis pazudināt Ludviķa XIV rasi.
Šie pārdrošie joki liecināja, cik pārliecināts bija Dibuā par savu ietekmi uz princi. Ja tos būtu pateicis kāds cits, tie būtu radījuši drūmāku mākoni par to, kas uz bridi pārlaidās reģenta pierei.
Dibuā nodeva Orleānas Filipam parakstīt rīkojumu par tribunāla iecelšanu. Šoreiz viņš to parakstīja nekavējoties, un Dibuā, sirds dziļumos priecīgs, kaut ārēji ļoti mierīgs, aizgāja veikt priekšdarbus chevalier apcietināšanai.
No priekšpilsētas mājas Gastons lika sevi aizvest uz viesnīcu „MīIas muca", kur, kā lasītājs atcerēsies, gaidīja kariete, lai vestu viņu uz Bakā ielu. Viņu gaidīja ne tikai kariete, bet arī vakardienas pavadonis. Gastons, kas negribēja likt Helēnai izkāpt, jautāja, vai viņam būtu atļauts turpināt ceļu karietē, kurā viņš atbraucis. Noslēpumainais vīrs atbildēja, ka viņam nav iebildumu, un uzkāpa uz bukas līdzās kučierim, kam pateica mājas adresi, pie kuras jāapstājas.
Visu ceļu Gastons, kura sirdi māca bažas, neiedvesa vis Helēnai drosmi, ko tā no viņa gaidīja, bet gan bezgalīgas skumjas, kuru iemeslus chevalier negribēja izskaidrot. Tāpēc, iebraucot Bakā ielā, Helēna, izmisusi par to, ka rod tik maz spēka tai cilvēkā, uz kuru viņai vajadzēja paļauties, iesaucās:
— Ak, man ir bail, vai es citreiz varēšu jums uzticēties.
— Helēna, — sacīja Gastons, — šajā mājā atrodas tas cilvēks, kas būs jums tēva vietā. Atļaujiet man izkāpt pirmajam un pieteikt viņam jūsu ierašanos.
— Ak, Dievs! — iesaucās Helēna un neviļus nodrebēja — pati nezinādama kāpēc. — Tātad jūs atstāsit mani šeit vienu?
— Jums nav ko baidīties, Helēna! Bez tam — pēc brīža es atgriezīšos.
Jaunā meitene pasniedza roku, ko Gastons piespieda pie savām lūpām. Arī viņš negribot jutās satraukts, arī viņam likās, ka nevajadzētu atstāt Helēnu. Bet šajā brīdī vārti atvērās, vīrs, kas sēdēja uz bukas, pavēlēja karietei braukt iekšā, vārti aizvērās aiz viņa, un Gastons saprata, ka šai slēgtajā pagalmā ar augstu mūra sētu visapkārt Helēnai nedraud nekādas briesmas. Bez tam viņš vairs nevarēja atkāpties. Vīrs, kas bija ieradies pie viņa viesnīcā, atvēra durtiņas. Gastons pēdējo reiz paspieda savas draudzenes roku, izlēca no karietes un devās augšup pa āra kāpnēm, sekodams savam pavadonim, kas, tāpat kā vakar, ieveda viņu gaitenī. Tur viņš norādīja uz salona durvīm, pateica, ka Gastons varot pieklauvēt, bet pats aizgāja.
Gastons, zinādams, ka Helēna viņu gaida, negribēja tērēt laiku un tūlīt pieklauvēja.
— Iekšā, — sauca viltus spāņu prinča balss.
Gastons pazina šo balsi, kas bija dziļi iespiedusies viņa atmiņā. Viņš paklausīja, atvēra durvis un atradās sazvērnieku vadoņa priekšā. Bet šoreiz viņam nebija vairs agrāko baiļu, šoreiz viņš bija stingrs savā apņēmībā un tāpēc ar mierīgu seju tuvojās viltus hercogam Olivaresam.
— Jūs esat noteikts, — tas sacīja. — Mēs norunājām satikties divpadsmitos, un pulkstenis pātlaban sit divpadsmit.
Tiešām, pulksteņa zvaniņš aiz reģenta, kas stāvēja kājās pie kamīna, nošķinda divpadsmit reizes.
— Es steidzos, monsei gneur\ Pienākuma apziņa neļauj man kavēties, es baidos no sirdsapziņas pārmetumiem. Jūs par to brīnāties un uztraucaties, vai ne, monseigneur? Bet nomierinieties, ja sirdsapziņas pārmetumus jūs tādi cilvēki kā es, tad tās var tirdīt tikai viņus pašus.
— Tiešām, es domāju, ka jūs gribēsit atteikties, — iesaucās reģents priekā, ko nevarēja gluži noslēpt.
— Jūs maldāties, monseigneurl Kopš liktenis izraudzījis mani par prinča slepkavu, visu laiku esmu gājis taisni uz priekšu un neapstāšos, iekams mana sūtība nebūs izpildīta.
— Man likās, ka jūsu vārdos ieskanējās mazas šaubas, un vārdiem, kurus izsaka zināmi cilvēki zināmos apstākļos, ir liela nozīme.
— Monseigneur, Bretaņā parasts ne tikai teikt to, ko jūt, bet arī darīt to, kas teikts.
— Tātad jūs vēl joprojām esat nolēmis rīkoties?
— Vairāk kā jebkad, ekselence!
— Redziet, vēl būtu laiks! Ļaunums nav izdarīts, un…
— Jūs to saucat par ļaunumu, monseigneur, — sacīja Gastons, skumji smaidīdams. — Kā tad lai es to saucu?
— Es tā to saprotu, — dzīvi iesaucās reģents. — Jums tas ir ļaunums, jo jūs jūtat sirdsapziņas pārmetumus.
— Nav augstsirdīgi mulsināt mani ar šādu uzticību, monseigneur, jo cilvēkam ar mazākiem nopelniem nekā Jūsu Ekselencei es, protams, nebūtu visu to teicis.