— Un tieši tāpēc, ka esmu jūs pareizi novērtējis, es saku jums, ka vēl ir laiks apstāties, un jautāju, vai esat labi pārdomājis, vai varbūt nenožēlojat, ka esat iejaukts šajā…
Hercogs brīdi sastostījās, tad turpināja:
— Šajā pārdrošajā pasākumā. Par mani nebaidieties, es jūs aizstāvēšu, līdz kamēr jūs mūs atstāsit likteņa varā. Esmu redzējis jūs tikai reizi, bet man šķiet, ka esmu jūs pareizi novērtējis. Sirdscilvēki ir tik reti, ka mēs ļoti nožēlotu.
— Tāda labsirdība mani mulsina, monseigneur, — sacīja Gastons, kuram sirds dziļumos modās tik tikko manāmas šaubas, par spīti visai viņa drosmei. — Princi, es nesvārstos, es tikai jūtos kā duelants, kas iznāk laukumā ciešā apņēmībā nogalināt savu ienaidnieku, bet kurš nožēlo, ka nepieciešamība spiež to izdzēst cilvēka dzīvību.
Gastons uz brīdi apklusa. Viņa sarunas biedra kvēlais skatiens urbās līdz pat viņa dvēseles dziļumiem, lai saskatītu tur meklētās vājuma pēdas. Tad Gastons turpināja:
— Bet šeit vispārības intereses ir tik lielas, tik pārākas par visām mūsu rakstura vājībām, ka es klausīšu savai pārliecībai, savām draudzības, pat simpātijas jūtām un rīkošos tā, monseigneur, ka jūs cienīsit mani arī to acumirklīgo vājuma brīdi, kas uz mirkli aizturēja manu roku.
— Ļoti labi, bet kā jūs ķersities pie šīs lietas?
— Es gaidīšu, kamēr satikšu viņu aci pret aci. Nerīkošos ne ar musketi kā Poltro, ne ar pistoli kā Vitrī. Es viņam teikšu: „Monseigneur, jūs esat Francijas nelaime, es jūs upurēju, lai Francija būtu glābta!" un noduršu viņu.
— Kā to darīja Ravaijaks, — noteica hercogs, acis nepamirkšķinājis, un tik mierīgā balsī, ka jauneklis nodrebēja. — Tas ir labi!
Gastons nolieca galvu un neatbildēja.
— Šis projekts man šķiet nedrošākais, un es to atbalstu, — sacīja hercogs. — Man tomēr, beidzot, jums vēl kaut kas jājautā. Ja nu jūs apcietina un sāk pratināt?
— Jūsu Ekselence zina, kas notiek tādos gadījumos: pratināmais mirst, bet neatbild. Un tā kā jūs nupat pieminējāt Ravaijaku, tad, ja es pareizi atceros, Ravaijaks to gan izdarīja, taču nebija muižnieks.
Gastons lepnums patika reģentam, kam sirds bija ļoti jauna un prāts — bruņiniecisks. Viņš bija pieradis ik dienu grozīties starp gļēviem, zemiskiem un lišķīgiem cilvēciņiem, tāpēc šis vienkāršais un drosmīgais Gastona raksturs bija viņam kaut kas jauns. Un visiem zināms, cik ļoti reģents meklēja jaunumus.
Tāpēc viņš vēl pārdomāja, it kā nevarēdams izšķirties, it kā gribēdams iegūt laiku.
— Es tātad varu paļauties, ka būsit nelokāms?
Gastons likās brīnījās, ka viņa sabiedrotais atkal sāk par to runāt. Šīs sajūtas izpaudās viņa skatienā. Reģents to pamanīja.
— Jā, — viņš sacīja tai pašā tonī, — es redzu, ka jūs esat izlēmis.
— Noteikti, — atbildēja chevalier, — un es gaidu Jūsu Ekselences pēdējos rīkojumus.
— Kā tā — manus pēdējos rīkojumus?
— Bez šaubām. Jūsu Ekselence vēl nekā nav man pavēlējusi, bet es vispirms esmu jūsu rīcībā un jau piederu jums ar miesu un dvēseli.
Hercogs piecēlās.
— Nu, labi, tā kā šai sarunai katrā ziņā jābeidzas ar zināmu atrisinājumu, jūs iziesit pa šīm durvīm un dosities cauri dārziņam, kas ietver šo māju. Kādā karietē, kas jūs gaida pie otriem vārtiem, jūs sastapsit manu sekretāru, kas jums nodos atļauju piekļūt audiencē pie reģenta. Bez tam mans vārds būs jums garantija.
— Tas viss, ko es šai ziņā vēlos, monseigneur.
— Vai jums vēl kas sakāms?
— Jā. lekāms atvadīties no Jūsu Ekselences, kuru man varbūt neizdosies vairs redzēt šajā pasaulē, gribu no jums kaut ko izlūgties.
— Ko? Runājiet, es klausos!
— Monseigneur, nebrīnieties, ka es īsu brīdi sasvārstos! Nav runa par kādu ikdienišķu pakalpojumu vai personīgu labvēlību. Gastonam de Šanlē tagad vajadzīgs tikai duncis, un te tas ir. Bet, ziedojot savu miesu, viņš negribētu upurēt dvēseli. Mana dvēsele, monseigneur, pieder vispirms Dievam, pēc tam kādai jaunai meitenei, kuru es mīlu un pielūdzu kā Dievu. Bēdīga mīla, vai ne, kas izaugusi tik tuvu kapam? Vienalga, pamest šo tīro un maigo bērnu — tas nozīmētu neprātīgi kārdināt Dievu. Jo es redzu, ka dažreiz viņš mūs nežēlīgi pārbauda un liek ciest pat saviem eņģeļiem. Esmu šajā pasaulē mīlējis kādu apburošu sievieti, kuru mana mīla balstīja un sargāja no nešpetnām lamatām. Ja es miršu vai pazudīšu, kas notiks ar viņu? Mūsu galvas kritīs, monseigneur, tās ir vienkāršu muižnieku galvas. Bet jūs, monseigneur, jūs esat varens cīnītājs, ko atbalsta varens karalis. Jūs uzvarēsit ļauno likteni. Tāpēc gribu nodot jūsu rokās šo manu dvēseles dārgumu. Jūs veltīsit manai draudzenei visu to atbalstu, ko esat man parādā kā sabiedrotais, kā līdzdalībnieks.
— Jā, es jums to apsolu, — atbildēju reģents, būdams dziļi aizkustināts.
— Tas nav viss, monseigneur. Ar mani var notikt nelaime, un, nevarēdams atstāt viņai atbalstam sevi pašu, gribētu atstāt viņai savu vārdu. Pēc manas nāves viņai nebūs vairs nekādu līdzekļu, jo viņa ir bārene, monseigneur. Dodoties projām no Nantes, es uzrakstīju testamentu, kurā es viņai novēlu visu, kas man pieder. Monseigneur, kad es miršu — lai viņa būtu atraitne… vai tas ir iespējams?
— Kas tam pretojas?
— Neviens. Bet mani var arestēt rīt, šovakar, izejot no šīs mājas.
Reģents nodrebēja par šo savādo nojautu.
— Ja mani aizvestu uz Bastīliju — vai jūs domājat, ka man atļautu apprecēt viņu pirms soda izpildīšanas?
— Es esmu par to pārliecināts.
— Vai izmantosit visu savu varu, lai es panāktu šo žēlastību? Apzvēriet man, monseigneur, lai es varētu svētīt jūsu vārdu un mokās domātu par jums tikai ar vislielāko pateicību.
— Goda vārds, es jums to apsolu, — aizkustināts sacīja reģents. — Šī jaunā meitene būs man svēta. Viņa mantos manā sirdī visu to mīlu, ko es gribot negribot jūtu pret jums.