— Un tagad, monseigneur, vēl vienu vārdu!
— Runājiet, es jūs uzklausu ar patiesām simpātijām!
— Šī jaunā meitene nekā nezina par manu plānu, viņai nav zināmi iemesli, kuru dēļ esmu ieradies Parīzē, nedz arī katastrofa, kas mums draud, jo man nebija drosmes viņai to pateikt. Pasakiet jūs viņai to, monseigneur. Sagatavojiet viņu šim notikumam! Bet es viņu redzēšu tikai tajā brīdī, kad kļūšu par viņas vīru. Ja es ieraudzītu viņu atentāta mirklī, kas mūs šķirs, mana roka varbūt trīcētu, bet tā nedrīkst trīcēt.
— Apsolu jums to ar savu džentlmeņa godavārdu, — sacīja reģents neizsakāmā aizkustinājumā. — Es atkārtoju: šī jaunā meitene ne tikai būs man svēta, bet es darīšu viņas labā visu, ko jūs vēlaties. Viņa mantos manā sirdi to mīlu, ko es gribot negribot jūtu pret jums.
— Tagad, monseigneur, es esmu stiprs, — sacīja Gastons pieceldamies.
— Un šī jaunā meitene? — jautāja reģents. — Kur viņa ir?
— Lejā, karietē, kas to atveda šurp. Ļaujiet man iet, monseigneur, bet pasakiet tikai, kur viņa dzīvos?
— Šeit. Šī māja, kurā neviens nedzīvo un kura ir ļoti piemērota jaunai meitenei, piederēs viņai.
— Monseigneur, jūsu roku!
Reģents pasniedza roku Gastonam un varbūt būtu vēl mēģinājis viņu atturēt, bet tad zem logiem atskanēja sauss kāsis, un viņš saprata, ka Dibuā kļūst nepacietīgs. Tāpēc viņš paspēra soli uz priekšu un lika Gastonam manīt, ka audience beigusies.
— Monseigneur, vēlreiz: sargājiet savu bērnu! Viņa ir maiga, skaista un lepna — viena no tiem bagātajiem un cēlajiem raksturiem, kādus jūs visai reti būsit sastapis savā mūžā. Ardievu, monseigneur, es gribu satikt jūsu sekretāru.
— Un man vajadzēs teikt viņam, ka jūs ejat nogalināt cilvēku? — sacīja reģents, pēdējo reizi mēģinādams atrunāt Gastonu.
— Jā, monseigneur, — atbildēja chevalier. — Jūs tikai piebildīsit, ka es nogalinu viņu, lai glābtu Franciju.
— Nu tad dodieties ceļā, — sacīja hercogs, atvērdams kādas durvis uz dārzu. — Un ejiet pa gatvi, kuru jums norādīju.
— Novēliet man labas sekmes, monseigneur.
„Trakais!" nodomāja reģents. „Vai viņš grib, lai es vēl lūdzu Dievu, kaut viņa dunča dūrienam būtu labas sekmes? Nu, to nu gan ne!"
Gastons aizgāja. Smiltis, sajauktas ar sniegu, čirkstēja viņam zem kājām. Reģents pa gaiteņa logu brīdi noskatījās viņam pakaļ un, kad tas vairs nebija redzams, noteica:
— Nu, lai katrs iet savu ceļu… Nabaga zēns!
Un viņš atgriezās salonā, kur sastapa Dibuā. Tas bija ienācis pa otrām durvīm un gaidīja viņu.
Dibuā sejā bija lasām viltība un apmierinātība, un reģents to pamanīja. Kādu laiku hercogs vērās viņā, nekā neteikdams un it kā cenzdamies izdibināt, kas noris šā otra Mefistofeļa smadzenēs.
Dibuā pirmais pārtrauca klusumu.
— Nu, monseigneur, beidzot jūs esat ticis no viņa vaļā, es vismaz tā ceru.
— Jā, bet tādā veidā, kas man stipri nepatīk, Dibuā. Man netīk spēlēt lomas tādās komēdijās, tu to zini.
— Iespējams. Bet varbūt nebūtu slikti, monseigneur, ja jūs piešķirtu man kādu lomu savās komēdijās.
— Kā tā?
— Jā, tām būtu lielāki panākumi, un atrisinājums būtu labāks.
— Nesaprotu, ko tu gribi teikt, izsakies skaidrāk!.. Nu, runā, mani kāds gaida, un man tas jāpieņem.
— O-la-lā! Monseigneur, pieņemiet vien, mēs savu sarunu turpināsim vēlāk! Tagad jūsu komēdijas atrisinājums ir gatavs, un tas tāpēc nekļūs ne labāks, ne sliktāks.
To pateicis, Dibuā paklanījās ar tādu zobgalīghu respektu, ko reģents bija paradis redzēt tad, kad viņu mūžīgajā spēlē vienam pret otru Dibuā rokās bija labākās kārtis. Un nekas tik ļoti neuztrauca reģentu, kā šis simulētais respekts. Viņš Dibuā apturēja.
— Nu, kas tad vēl? Vai esi atklājis kaut ko jaunu? — viņš jautāja.
— Es esmu atklājis to, ka jūs esat veikls aktieris, velns lai parauj!
— Tu par to brīnies?
— Nē, tas mani apbēdina. Vēl daži soļi šajā mākslā, un jūs darīsit brīnumus. Es jums nebūšu vairs vajadzīgs, un jūs mani aizsūtīsit audzināt savu dēlu, kuram — es piekrītu — ļoti vajadzīgs tāds skolotājs kā es.
— Nu, saki žigli!
— Tā ir, monseigneur, jo te vairs nav runa par jūsu dēlu, bet par jūsu meitu.
— Par kādu?
— Ak tā, taisnība, mums viņu ir daudz. Vispirms, Šellas klostera priekšniece. Tad Berī kundze, tad Valuā jaunkundze. Pēc tam pārējās, kas vēl par jaunu, lai par viņām runātu — tāpēc nerunāšu arī es. Tad, beidzot, šī daiļā Bretaņas puķe, šis savvaļā augušais kumeļš, kuru gribēja pasargāt no Dibuā indīgās elpas, lai šī elpa viņu nesamaitātu.
— Vai uzdrošināsies teikt, ka man nebija taisnība?
— Un kā vēl! Monseigneur, jūs izdarījāt brīnumus. Neciezdams šo nešpetno Dibuā — tur es jums piekrītu — un tā kā arhibīskaps Kambrē ir miris, jūs viņa vietā atradāt labo, cienījamo, tīro, sirdsšķīsto Nosē un patapinājāt viņa māju.
— Ahā, tu arī to zini?
— Un kādu māju! Nevainīgu kā tās īpašnieks. Jā, monseigneur, tas ir ļoti apdomīgi un prātīgi darīts. Noslēpsim šim bērnam izvirtušo pasauli. Pasargāsim viņu no visa, kas varētu samaitāt viņas jaunavīgo naivitāti. Tāpēc dosim viņai mītni, kur redz tikai ledas, erigonas un danajas, kas kultivē nešpetnības simbolos: gulbji, vīnogu ķekari, zelta lietus. Morāles svētnīca, kur tikumības priesterienes, bez šaubām, aizbildinoties ar savu naivitāti, izlaižas visrafinētākās, bet arī vismazāk atļautās pozās.
— Un šis velna Nosē man zvērēja, ka tur ir tikai Minjāra gleznas!
— Vai tad jūs nepazīstat šo māju, monseigneur?