— Vai es skatos šajās bezkaunībās?
— Un bez tam, jūs esat īsredzīgs, taisnība.
— Dibuā!
— Par mēbelēm runājot, jūsu meitai būs tik savdabīgi tualetes galdiņi, neizprotami dīvāni, maģiskas gultas atpūtai. Grāmatas… o, tur ir brāļa Nosē grāmatas, sevišķi tās, kas pazīstamas kā labs līdzeklis jaunatnes audzināšanai un izglītošanai un kas ir tikpat kā Busī-Rabitena dievvārdu grāmata, kuras vienu eksemplāru es jums iedevu tajā dienā, kad kļuvāt divpadsmit gadus vecs!
— Čūska tāds!
— Vārdu sakot, šajā patversmē valda visstingrākā tikumība. Es to izraudzījos, lai jūsu dēls tur izklaidētos. Bet mēs ar monseigneur nevērtējām lietas no viena viedokļa — viņš to izraudzījis, lai šķīstītu savu meitu.
— Nu, Dibuā, beidziet, jūs mani nogurdināt!
— Es drīz vien beigšu, monseigneur, incedo ad f inem. Galu galā, jūsu meitas jaunkundzei vajadzēja ļoti labi justies šajā mājā, jo, kā visas jūsu rases personas, arī viņa ir ļoti inteliģenta meitene.
Reģents nodrebēja. Viņš nojauta, ka aiz Dibuā garajiem aplinkiem un ļaunā, zobgalīgā smaida slēpjas kaut kāda bēdīga ziņa.
— Un tomēr — redziet nu, ko nozīmē pretestības gars! — turpināja Dibuā. — Viņa nav apmierināta ar telpām, ko viņai tik tēvišķīgi izraudzījās Jūsu Augstība. Viņa pāriet dzīvot citur.
— Ko tas nozīmē?
— Es kļūdījos: viņa jau ir atstājusi līdzšinējās telpas.
— Mana meita ir projām? — iekliedzās reģents.
— Galīgi, — noteica Dibuā.
— Kā?
— Nu, pa durvīm… O, viņa nav no tām jaunkundzēm, kas naktī bēg ārā pa logu. Viņa ir no mūsu rases, monseigneur, un ja es kaut vienu minūti būtu par to šaubījies, tagad es būtu pārliecināts.
— Un Deroša kundze?
— Deroša kundze ir Palērojālā. Es to nekavējoties pametu tur. Viņa ieradusies paziņot šo vēsti Jūsu Augstībai.
— Vai tad viņa nevarēja meitu aizkavēt?
— Jaunkundze pavēlēja.
— Vajadzēja likt kalpotājiem noslēgt durvis. Kalpotāji nezina, ka tā ir mana meita, un tiem nebija iemesla klausīt viņai.
— Deroša kundze nobijās no jaunkundzes dusmām, bet kalpotāji nobijās no zobena.
— No zobena! Ko tu runā? Tu esi piedzēries, Dibuā!
— Jā, jo es visādi cenšos apreibināties. Es dzeru tikai cigoriņu kafiju. Nē, monseigneur, ja es esmu apreibis, tad tikai apbrīnojot Jūsu Augstības atjautību, kad gribat kārtot kādu lietu viens pats.
— Bet ko tu runāji par zobenu? Kas par zobenu?
— Zobens, kas ir Helēnas jaunkundzes rīcībā un pieder kādam jaukam jauneklim…
— Dibuā!..
— Kas viņu ļoti karsti mīl…
— Dibuā, tu mani padarīsi traku.
— Un kurš ir tik bezgala galants, ka brauc tai līdzi no Nantes līdz Rambuijē.
— De Livrī kungs?
— Jūs zināt viņa vārdu! Tātad es jums nepateicu nekā jauna, monseigneur.
— Dibuā, es esmu satriekts!
— Ir jau arī iemesls, monseigneur. Bet, lūk, ko nozīmē kārtot pašam savas lietas, kad tajā pašā laikā jānodarbojas arī ar Francijas lietām.
— Bet kur viņa galu galā atrodas?
— Ak tā — kur viņa atrodas? Vai tad es zinu?
— Dibuā, tu man paziņoji par viņas bēgšanu, tev tagad jāpasaka man, kur viņa ir paslēpusies, Dibuā, dārgo Dibuā, tev jāatrod mana meita!
— Ak, monseigneur, jūs esat drausmīgi līdzīgs Moljēra tēviem, bet es Skapēnam! Ak, mans labais Skapčn, mans dārgais Skapēn, mans mazais Skapēn, atrod manu meitu! Monseigneur, esmu dusmīgs, bet 2e- ronts neteiktu labāk. Nu, lai notiek — jūsu meitu meklēs, atradīs un atriebsies viņas pavedējam!
— Labi, atrodi viņu, Dibuā, un pēc tam prasi no manis visu, ko vien vēlies.
— Labprāt, lūk, tā ir patīkama saruna.
Reģents iekrita atzveltnī, galvu atspiedis rokās. Dibuā netraucēja hercogu viņa sāpēs, bet nopriecājās, ka šī sirsnība pastiprinās viņa līdzšinējo ietekmi uz reģentu. Kamēr viņš vēroja to ar savu parasto viltīgo smaidu, pie durvīm viegli piegrabināja.
— Kas tur ir? — jautāja Dibuā.
— Monseigneur, — sacīja kāda kalpotāja balss aiz durvīm, — lejā, tajā pašā karietē, kas atveda chevalier, atrodas jauna dāma, kas interesējas, vai viņš drīz nenāks lejā un vai viņai arvien vēl jāgaida.
Dibuā uzlēca kājās un metās pie durvīm, bet bija jau par vēlu. Reģents, kuram kalpotāja vārdi atgādināja svinīgo solījumu, ko viņš nupat bija devis Gastonam, pēkšņi piecēlās.
— Kurp jūs ejat, monseigneur? — jautāja Dibuā.
— Pieņemt šo jauno meiteni, — sacīja reģents.
— Tas ir mans pienākums, nevis jūsējais. Vai aizmirstat, ka nodevāt šo sazvērestību manās rokās?
— Nodevu tavās rokās chevalier, taisnība. Bet es apsolīju chevalier, ka būšu tēvs tai meitenei, kuru viņš mīl. Esmu devis savu vārdu, un es to turēšu. Ja es nogalinu viņas mīļāko, man taču vismaz jāmierina viņa.
— Es to apņemos izdarīt, — sacīja Dibuā, mēģinādams noslēpt savu bālumu un satraukumu zem velnišķīgā smaida, kādu vienīgi viņš prata smaidīt.
— Ciet klusu un nekusties no šejienes! — iesaucās reģents. — Tu vēl izdarisi kādu nekrietnību.
— Velns lai parauj, monseigneur, ļaujiet man vismaz parunāt ar viņu.
— Es pats ar viņu aprunāšos. Tā nav tava darīšana, es personīgi esmu apsolījis, esmu devis savu džentlmeņa godavārdu… Tātad, ciet klusu un paliec šeit!
Dibuā koda dūres, bet kad reģents runāja šādā tonī, vajadzēja paklausīt. Viņš atspiedās ar muguru pret kamīnu un gaidīja. Drīz vien aiz durvju aizkariem bija dzirdama zīda kleitas čaukstoņa.
— Jā, madame, šeit, — sacīja apkalpotājs.
— Viņa ir klāt, — sacīja hercogs, — padomā par vienu lietu, Dibuā: šī meitene nav nekādā ziņā atbildīga par sava mīļākā pārkāpumiem. Tātad — tu saproti: izturēties pret viņu ar vislielāko cieņu.