Tad viņš pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss.
— Iekšā! — viņš piebilda.
Pēc šā aicinājuma aizkari strauji pavērās. Jaunā sieviete paspēra soli pretim reģentam, kas atkāpās it kā zibens ķerts.
— Mana meita! — viņš nomurmināja, mēģinādams apvaldīt sevi. Bet Helēna, ar acīm meklēdama Gastonu, apstājās un zemu palocījās.
Viegli iedomāties, kādu grimasi savieba Dibuā.
— Atvainojiet, cienītais monsieur, — sacīja Helēna, — bet varbūt es esmu maldījusies. Es meklēju draugu, kurš mani atstāja lejā un kuram vajadzēja vēl nākt man pakaļ. Tā kā viņš kavējās, es uzdrošinājos apjautāties par viņu. Mani ieveda šeit, bet varbūt apkalpotājs pārskatījās.
— Nē, jaunkundz, — sacīja hercogs. — Chevalier de Šanlē tik tikko izgāja, un es jūs gaidīju.
Bet kamēr reģents runāja, meitene iegrima domās Un pat uz brīdi aizmirsa Gastonu. Likās, ka viņa cenšas sakopot visas savas atmiņas. Beidzot, it kā atbildēdama pati savām domām, viņa piepeši iesaucās:
— Ak, Dievs! Cik tas ir savādi!
— Kas ir ar jums? — jautāja reģents.
— Ak, jā, tā ir!
— Pabeidziet, jo nevaru saprast, ko jūs gribat man teikt, — sacīja hercogs.
— Ak, cienītais monsieur, — Helēna trīcēdama izdvesa, — cik savādi! — jūsu balss man atgādina kādas personas balsi…
Helēna saminstinājās.
— Kāds paziņa? — jautāja reģents.
— Tā ir persona, ar kuru esmu tikusies tikai vienu reizi, bet kura balss ieskanējusi un palikusi manā sirdi.
— Un kas tā par personu? — jautāja reģents, bet Dibuā pēc šīs pusatzīšanās tikai paraustīja plecus.
— Šī persona teica, ka esot mans tēvs, — atbildēja Helēna.
— Priecājos par šo sagadīšanos, jaunkundz, — turpināja reģents. — Jo šī manas balss līdzība ar tās personas balsi, kuru jūs, droši vien, mīlat, piešķirs maniem vārdiem lielāku svaru: jūs zināt, ka chevalier de Šanlē izraudzījis mani par jūsu aizstāvi, par ko es loti priecājos.
— Vismaz viņš man izteicās, ka aizvedīšot mani pie kāda cilvēka, kas mani pasargāšot no briesmām.
— Un kādas briesmas jums draud? — jautāja reģents.
Helēna paskatījās visapkārt, un viņas nemierīgais skatiens pievērsās Dibuā. Nevarēja būt šaubu: cik reģenta seja tai likās simpātiska, tik Dibuā seja iedvesa neuzticību.
— Monseigneur, — pusbalsī sacīja Dibuā, kas saprata, kādu iespaidu viņš uz meitnei ir atstājis. — Man šķiet, ka esmu šeit lieks, tāpēc iešu projām. Bez tam neesmu jums vairs vajadzīgs, vai ne?
— Nē, bet drīz tu man būsi vajadzīgs. Tāpēc neaizej!
— Būšu Jūsu Augstības rīcībā.
Visa šī saruna norisinājās pārāk klusā balsī, lai Helēna varētu to sadzirdēt.. Bez tam Helēna smalkjūtīgi atkāpās un arvien vēl pētīja visas durvis pēc kārtas, cerēdama, ka Gastons beidzot tomēr parādīsies.
Dibuā aiziedams mierināja sevi ar domām, ka šī meitene, kas nupat gribēja tikt no viņa vaļā, lai paliktu viena, vismaz šajās gaidās būs vīlusies. Kad Dibuā izgāja, hercogs un Helēna uzelpoja vieglāk.
— Apsēdieties, jaunkundz! — sacīja hercogs. — Mums būs ilgi jātērzē, un man jums daudz kas sakāms.
— Vispirms viena lieta, — ierunājās Helēna. — Chevalier Gastonam de Šanlē nedraud nekādas briesmas, vai ne?
— Mēs tūlīt runāsim par viņu, jaunkundz, bet vispirms parunāsim par jums. Viņš atveda jūs pie manis kā pie aizstāvja. Nu, sakiet man, pret ko lai es jūs aizstāvu?
— Viss, kas ar mani notiek beidzamajās dienās, ir tik dīvains, ka es nezinu, no kā man būtu jābīstas un kam vajadzētu uzticēties. Ja Gastons būtu šeit…
— Jā, es saprotu, ja viņš at|autu jums izstāstīt man visu, jūs no manis nekā neslēptu. Bet ja nu es pierādīšu, ka zinu par jums gandrīz vai visu?
— Jūs, monseigneurl
— Jā, es! Vai jūs nesauc Helēna de Šavernī? Vai neesat uzaugusi augustīņu klosterī starp Nanti un Klišonu? Vai kādā jaukā dienā nesaņēmāt no noslēpumainā labvēļa, kas par jums rūpējās, pavēli atstāt klosteri, kur bijāt uzaugusi? Vai nedevāties ceļā kādas māsas pavadībā, kurai iedevāt simt luidoru atlīdzības? Vai Rambuijē jūs negaidīja kāda sieviete vārdā Deroša? Vai viņa neziņoja, ka ieradīsies jūsu tēvs? Vai tajā pašā vakarā neieradās kāds, kas jūs mīl un kas domāja, ka arī jūs viņu mīlat?
— Jā, tā ir gan, — sacīja Helēna pārsteigta, ka svešam cilvēkam tik labi ir zināmi visi šā notikuma sīkumi.
— Pēc tam, — turpināja reģents, — vai otrā dienā jūs neapciemoja de Šanlē kungs, kas sekoja jums ar de Livrī vārdu, un vai jūsu guvernante bez panākumiem nemēģināja pretoties šim apciemojumam?
— Tas viss ir tiesa, un es redzu, ka Gastons jums visu ir izstāstījis.
— Tad jūs saņēmāt pavēli doties uz Parīzi. Jūs gribējāt pretoties šai pavēlei, bet tomēr vajadzēja paklausīt. Jūs ieveda kādā mājā Svētā An- tuāna priekšpilsētā. Bet tur šis gūsts jums kļuva nepanesams.
— Jūs maldāties, tas nav gūsts, bet cietums, — atbildēja Helēna.
— Es jūs nesaprotu.
— Vai Gastons nestāstīja jums par savām bažām, ko es sākumā noraidīju, bet kurām vēlāk arī pati sāku ticēt?
— Nē, stāstiet! Bet no kā jūs varētu baidīties?
— Ja viņš jums to nav teicis, kā lai es jums to saku?
— Vai ir tādas lietas, ko nevar stāstīt draugam?
— Vai viņš jums neteica: šis vīrs, kuram es pirmajā sākumā noticēju, ka viņš ir mans tēvs…
— Jūs ticējāt!..
— Ak jā, es jums zvēru! Dzirdēdama viņa balsi, juzdama viņa rokas spiedienu, es sākumā nešaubījos. Un vajadzēja rasties gandrīz vai pilnīgai skaidrībai, lai bērna mīlas vietā, kas piepildīja manu sirdi, stātos bailes.