— Es jūs nesaprotu, jaunkundz, pabeidziet savu stāstu. Kā jūs varējāt baidīties no cilvēka, kas, spriežot pēc tā, ko jūs man teicāt, jūt pret jums tik lielu maigumu?
— Jūs tūlīt sapratīsit. Nenozīmīga iemesla dēļ man lika doties no Rambuijē uz Parīzi un ievietoja šajā mājā Svētā Antuāna priekšpilsētā. Bet šī māja runāja skaidrāku valodu nekā visas Gastona bažas. Tad es redzēju, ka esmu pazudusi. Aiz šā šķietamā tēva maiguma slēpās pavedēja intrigas. Mans vienīgais draugs bija Gastons. Es viņam aizrakstīju, viņš atnāca.
— Tātad jūs atstājāt šo māju, lai bēgtu no pavedēja un nevis lai sekotu savam mīļākajam? — iesaucās reģents, prieka pārņemts.
— Jā, cienītais monsieur, ja es būtu ticējusi, ka tas tiešām ir mans tēvs, kuru esmu redzējusi tikai vienu reizi un kurš, satiekoties ar mani, ir tik ļoti noslēpumains — es jums zvēru, nekas mani nebūtu varējis novirzīt no manu pienākumu ceļa.
— Ak, dārgais bērns! — iesaucās hercogs tādā tonī, kas lika Helēnai nodrebēt.
— Tad Gastons pastāstīja man par kādu personu, kas nekā nevarēšot viņam atteikt, kuram vajagot gādāt par mani, būt man tēva vietā. Viņš mani atveda šurp, teikdams, ka atnākšot man pakaļ. Bet es veltīgi gaidīju vairāk nekā stundu. Beidzot, baidīdamās, ka nav notikusi nelaime, es liku par viņu apjautāties.
Reģenta seja sadrūma.
— Tātad Gastona ietekme novirzījusi jūs no saviem pienākumiem, viņa bažas modinājušas arī jūsējās, — sacīja reģents, novirzīdams sarunu uz kaut ko citu.
— Jā, viņš nobijās manis dēļ sakarā ar manu noslēpumaino apkārtni. Viņš nosprieda, ka aiz šīs noslēpumainības slēpjas kāds plāns, kas kļūs man liktenīgs.
— Bet lai jūs pārliecinātu, viņam bija vajadzīgi pierādījumi.
— Vai bija vajadzīgi vēl labāki pierādījumi par šo nešpetno māju! Vai tēvs būtu vedis savu meitu šādā mājā?
— Jā, jā, — murmināja reģents. — Taisnība, viņš ir rīkojies nepareizi. Bet atzistaties: bez chcvalicr norādījumiem jums savā dvēseles nevainībā nebūtu radušās nekādas aizdomas.
— Nē. Bet, par laimi, Gastons bija nomodā par mani.
— Vai jūs, jaunkundz, ticat visam, ko jums Gastons saka? — jautāja reģents.
— Mēs viegli pakļaujamies to cilvēku spriedumiem, kurus mīlam.
— Un jūs mīlat chevalier, jaunkundz?
— Jau gandrīz vai divus gadus.
— Bet kā viņš tikās ar jums klosterī?
— Naktīs, ar laiviņas palīdzību.
— Un viņš jūs bieži redzēja?
— Ik nedēļu.
— Tātad jūs viņu mīlat?
— Ja, monseigneur, es viņu mīlu.
— Bet kā jūs varējāt atdāvāt savu sirdi, zinādama, ka nepiederat pati
sev?
— Veselus sešpadsmit gadus es neesmu nekā dzirdējusi par savu ģimeni. Vai tad man vajadzēja domāt, ka tā pēkšņi atradīsies vai, pareizāk sakot, ka ar nekrietnu viltību mani izraus no patvēruma mītnes, kur es tik mierīgi nodzīvoju, lai pēc tam mēģinātu mani pazudināt?
— Bet vai jūs joprojām domājat, ka šīs cilvēks jums ir melojis? Vai jūs aizvien vēl domājat, ka viņš nav jūsu tēvs?
— Ak vai, tagad es vairs nezinu, ko domāt, un man zūd prāts šajā drudžainajā īstenībā, ko es ik brīdi gribētu uzskatīt par sapni.
— Nevajadzēja lūgt padomu prātam, bet savai sirdij, Helēna, — sacīja reģents. — Vai šā cilvēka tuvumā jūsu sirds nekā nerunāja?
— O, gluži otrādi! — iesaucās Helēna. — Kamēr viņš atradās manā tuvumā, es par to bija pārliecināta, jo nekad nebiju izjutusi tādu satraukumu.
— Jā, — sarūgtināts noteica reģents, — bet kad viņš bija projām, šīs sajūtas izgaisa, stiprāki iespaidi tās izkliedēja. Tas ir ļoti vienkārši: šis vīrs bija tikai jūsu tēvs, bet Gastons — jūsu mīļākais.
— Cienītais kungs, — sacīja Helēna atkāpdamies. — Cik savādi jūs runājat ar mani!
— Atvainojiet, — noteica reģents daudz maigākā balsī. — Es jūtu, ka aizraujos savā gādībā par jums. Bet par ko es visvairāk brīnos, jaunkundz, — ar smagu sirdi turpināja reģents, — tas ir: ja de Šanlē kungs jūs mīl — un jums tā liekas — kāpēc tad jūs ar savu ietekmi nepanācāt to, lai viņš atsakās no saviem projektiem?
— No saviem projektiem? Ko jūs ar to gribat teikt?
— Kā, jūs nezināt, kādā nolūkā viņš ir ieradies Parīzē?
— Nezinu! Tajā dienā, kad es ar asarām acīs teicu viņam, ka esmu spiesta atstāt Klišonu, viņš man paziņoja, ka viņam jādodoties projām no Nantes. Un kad es viņam pateicu, ka arī es dodos uz Parīzi, viņš priekā iekliedzās un atbildēja, ka viņam tas pats ceļš priekšā.
— Tātad jūs neesat viņa līdzdalībniece? — iesaucās reģents ar atvieglotu sirdi.
— Viņa līdzdalībniece!? — Helēna bailēs iekliedzās. — Ak, Dievs! Ko jūs gribat teikt?
— Nekā, nekā!
— O, tomēr jūs man pateicāt vienu vārdu, kas man atklāj visu. Jā, es pati sev jautāju, kāpēc Gastona raksturs ir mainījies. Kāpēc jau veselu gadu, ikreiz, kad es ar viņu runāju par mūsu nākotni, viņa seja piepeši sadrūma; kāpēc viņš man ar tik skumju smaidu teica: „Domāsim par tagadni, Helēna, par rītdienu mēs neesam droši." Beidzot, kādēļ viņš pēkšņi iegrima dziļās un klusās pārdomās, it kā viņam draudētu liela nelaime. Ak, ar vienu savu vārdu jūs man atklājāt šo lielo nelaimi. Tur Bretaņā Gastons satikās tikai ar neapmierinātajiem — ar Monluī, Pon- kaleku, Taluetu. Ak, Gastons ieradies Parīzē rīkot sazvērestību. Gastons ir sazvērnieks!
— Tātad jūs nekā nezinājāt par šo sazvērestību? — iesaucās reģents.
— Ak vai, esmu tikai sieviete, un Gastons, bez šaubām, neatzina par iespējamu uzticēt man šādu noslēpumu.
— O, jo labāk, jo labāk! — iesaucās reģents. — Un tagad, mans bērns, uzklausiet mani, uzklausiet drauga balsi, uzklausiet padomu, ko jums dod cilvēks, kas varētu būt jums tēvs: lai chevalier iet bojā tajās gaitās, ko viņš apsācis. Jums vēl ir laiks palikt tur, kur esat, un tālāk vairs neiet.