— Kas? Es? — iesaucās Helēna. — Es lai pamestu viņu brīdī, kad, kā jūs pats sakāt, viņam draud nezināmas briesmas. O, nē, nē, cienītais monsieur, mēs abi esam vientuļi šajā pasaulē! Viņam esmu tikai es, man — tikai viņš. Gastonam vairs nav vecāku, man vēl nav. Vai — ja man arī ir vecāki, jau sešpadsmit gadus šķirti no manis, viņi pieraduši iztikt bez manis. Tātad mēs varam iet bojā abi, neviens nenoraudās asaru par mums. Ak, es jūs maldināju, cienītais monsieur, lai kādu noziegumu Gastons būtu izdarījis vai izdarītu, es esmu viņa līdzdalībniece.
— Ak, — nomurmināja reģents apspiestā balsī. — Mana pēdējā cerība zūd: viņa chevalier mīl.
Helēna izbrīnā pagriezās pret šo nepazīstamo, kas, kā likās, juta līdzi viņas bēdām. Reģents saņēmās un turpināja:
— Bet vai jūs bezmaz neatteicāties no viņa, jaunkundz? Vai jūs viņam tajā dienā, kad šķīrāties, neteicāt, ka starp jums viss ir beidzies, ka jūs nevarat brīvi rīkoties ne ar savu sirdi, ne ar savu personību.
— Jā, es viņam visu to teicu, monseigneurl — aizrautībā iesaucās meitene. — Jo tad man likās, ka viņš ir laimīgs, es nezināju, ka ir apdraudēta viņa brīvība, varbūt arī dzīvība. Tad būtu cietusi tikai mana sirds, bet mana sirdsapziņa būtu mierīga. Tad es būtu spītējusi sāpēm, nevis cīnījusies ar sirdsapziņas pārmetumiem. Bet kopš es zinu, ka viņš apdraudēts, kopš zinu, ka viņš ir nelaimīgs, es jūtu: viņa dzīvība ir arī mana dzīvība.
— Bet jūs, bez šaubām, pārspīlējat savu mīlu uz viņu, — uzstāja reģents, lai nebūtu vairs ne mazāko šaubu par viņa meitas jūtām. — Kad būsit šķirti viens no otra, šī mīla izgaisis.
— Nē! — iesaucās Helēna. — Vientulībā, kādā vecāki mani atstāja, šī mīla kļuvusi par manu vienīgo cerību, manu laimi, manu dzīvību! Ak, monseigneur, Dieva dēļ, ja jums ir kāds iespaids uz viņu, un tādam vajag būt, jo viņš jums uzticējis noslēpumu, ko no manis slēpa, tad pa- nāciet, lai viņš atsakās no šiem nodomiem, par kuriem jūs runājāt! Sakiet viņam to, ko es neuzdrošinos viņam pašam teikt: ka es viņu bezgala mīlu! Sakiet viņam: viņa liktenis būs arī manējais, ja viņam būs jādzīvo trimdā, arī es došos trimdā! Ja viņu ievietos cietumā, arī es kļūšu par gūstekni! Ja viņš mirs, miršu arī es! Sakiet viņam to, cienītais monsieur, un pie- bilstiet… piebilstiet, ka manas asaras un mans izmisums liecināja, ka teicu jums patiesību.
— Ak, nelaimīgais bērns! — nomurmināja reģents.
Tiešām, ikviens iežēlotos par Helēnas stāvokli. Bālums, kas bija pārklājis viņas seju, liecināja, ka viņa gauži cieš. Runājot asaras viņai nepiespiesti ritēja pār vaigiem bez šņukstiem, — kā dabisks vārdu papildinājums. Varēja redzēt, ka viņa nezināja nevienu vārdu, kas nebūtu nācis no sirds, ka viņa neapņēmās neko tādu, ko nebūtu gatava izpildīt.
— Nu, labi, lai notiek, jaunkundz! — sacīja reģents. — Apsolu jums darīt visu, ko varēšu, lai glābtu chevalier.
Helēna sakustējās, lai mestos ceļos hercoga priekšā — tik lielā mērā bailes par Gastonam draudošajām briesmām salieca šo lepno dvēseli. Reģents satvēra viņu savās rokās. Tad Helēna nodrebēja. Šā cilvēka pieskārienos bija kaut kas tāds, kas, kā likās, pilda viņas sirdi ar cerībām un prieku. Tāpēc viņa palika atbalstījusies pret viņa roku un nemaz nemēģināja piecelties.
— Jaunkundz, — sacīja reģents, brīdi vēries viņā ar tādu izteiksmi sejā, kas, bez šaubām, būtu viņu nodevusi, ja šajā brīdī Helēna būtu ieskatījusies viņam acīs. — Jaunkundz, vispirms parunāsim par to, kas ir vissteidzamākais. Jā, es jums jau teicu, Gastonam draud briesmas, bet ne tūlīt. Tāpēc domāsim vispirms par jums, kuras stāvoklis ir visai nedrošs. Jūs esat uzticēta manai apsardzībai, un man vispirms jāpierāda savā gādība par jums, kā jau daždien labam ģimenes tēvam. Vai jūs uzticaties man, jaunkundz?
— O, jā, jo Gastons taču atveda mani pie jums.
— Vienmēr Gastons! — pusbalsī nomurmināja reģents. Tad pievērsās Helēnai.
— Jūs apdzīvosit šo māju, par kuru neviens nezina un kurā būsit brīva. Jūsu rīcībā būs labas grāmatas, un arī manas klātbūtnes jums netrūks, ja tā varētu būt jums patīkama.
Helēna sakustējās.
— Bez tam, — turpināja hercogs, — tad jums būs izdevība runāt par chevalier.
Helēna nosarka, bet reģents turpināja:
— Tuvējā klostera baznīca būs jums atvērta katrā laikā, un ja jums rastos kaut vismazākās bažas, līdzīgas tām, kādas izjutāt līdz šim, klosteris pats par sevi būs jums patvērums. Priekšniece ir mana draudzene.
— Ak, jūs mani pilnīgi nomierināt, — sacīja Helēna. — Es pieņemu šo māju, ko jūs man piedāvājat. Un labvēlība, ko jūs apliecināt man un Gastonam, vērtīs jūsu klātbūtni bezgala patīkamu.
Reģents paklanījās.
— Nu, labi, jaunkundz, tātad jūtaties šeit kā mājās. Guļamistaba, man šķiet, atrodas lidzās šim salonam. Apakšstāva telpu iekārtojums ir ērts, un jau šovakar es jums atsūtīšu divas klostera mūķenes. Tās jums, bez šaubām, būs patīkamākas par istabenēm?
— O, jā!
— Tātad, — nedroši turpināja reģents, — tātad jūs gandrīz vai atteicāties no… sava tēva?
— Ak, vai tad jūs nesaprotat, ka darīju to aiz bailēm, ka viņš nav mans tēvs?
— Un tomēr, nekas to .nepierāda. Vienīgi šī māja… es saprotu, ka tas var būt nopietns iebildums pret viņu. Bet varbūt viņš to nepazina!
— O, tas ir gandrīz vai neiespējami.
— Beidzot, ja viņš no jauna mēģinātu jums tuvoties, ja viņš dabūtu zināt par jūsu patvēruma vietu, ja viņš pieprasītu jūs, vai vismaz gribētu jūs redzēt?..