— Mēs paziņotu par to Gastonam, un saskaņā ar viņa atzinumu…
— Labi, — noteica reģents ar skumju smaidu. Un viņš sniedza roku meitenei, tad paspēra dažus soļus uz durvju pusi.
— Monseigneur… — Helēna ierunājās tik trīcošā balsī, ka tik tikko varēja sadzirdēt.
— Vai jūs vēl kaut ko vēlaties? - pagriezies jautāja hercogs.
— Un viņš… vai es varētu viņu redzēt?
Jaunās meitenes lūpas drīzāk izdvesa nekā izrunāja šos vārdus.
— Jā, — atbildēja hercogs. — Bet vai jūsu pašu interesēs nebūtu labāk, ja tas notiktu pēc iespējas retāk?
Helēna nodūra acis.
— Bez tam, — turpināja hercogs, — viņš ir aizceļojis un varbūt atgriezīsies tikai pēc dažām dienām.
— Un pēc atgriešanās es viņu redzēšu? — jautāja Helēna.
— Es jums to apzvēru, — atbildēja reģents.
Pēc desmit minūtēm divas jaunas mūķenes kādas māsas pavadībā ienāca un apmetās pie Helēnas.
Izgājis no meitas istabas, reģents jautāja pēc Dibuā. Viņam atbildēja, ka, nogaidījis Viņa Augstību vairāk nekā pusstundu, Dibuā atgriezies Palērojālā. Tiešām, ieiedams abata istabā, hercogs ieraudzīja viņu strādājam ar sekretāriem. Uz galda atradās ar papīriem piebāzts portfelis.
— Tūkstoš miljonu reižu lūdzu Jūsu Augstību piedot man — sacīja Dibuā, ieraudzīdams hercogu. — Bet tā kā Jūsu Augstība kavējās un saruna varēja ieilgt, es atļāvos pārkāpt jūsu rīkojumu un atgriezties darbā.
— Tu labi darīji. Bet es gribu runāt ar tevi. 1
— Ar mani?
— Jā, ar tevi.
— Ar mani vienatnē?
— Jā, ar tevi vienatnē.
— Tādā gadījumā, monseigneur, vai gaidīsit mani pie sevis, vai ie- nāksit manā kabinetā?
— Iesim tavā kabinetā.
Abats, rādīdams uz durvīm, godbijīgi pamāja reģentam. Tas iegāja pirmais, pēc viņa Dibuā, pasitis padusē portfeli, kas laikam gan bija jau iepriekš sagatavots gaidāmajam viesim. Kad viņi iegāja kabinetā, hercogs paskatījās visapkārt. .
— Vai šis kabinets ir drošs? — viņš apjautājās.
— Velns lai parauj! Visas durvis ir divkāršas, un sienas divas pēdas biezas.
Reģents iesēdās atzveltnī un iegrima klusās un dziļās domās.
— Es gaidu, monseigneur, — pēc brīža ierunājās Dibuā.
— Abat, — strupi iesāka reģents, kā daždien cilvēks, kas nolēmis neciest nekādus iebildumus, — vai chevalier ir Bastīlijā?
— Monseigneur, viņam tur vajadzēja ierasties apmēram pirms pusstundas.
— Nu, tad rakstiet Lonē! Es vēlos, lai viņu tūlit atbrīvo.
Dibuā, kā likās, jau gaidīja šādu rīkojumu. Viņš neizpauda izbrīnu, viņš nekā neatbildēja, tikai nolika portfeli uz galda, attaisīja to, izvilka kādu mapi un sāka to mierīgi šķirstīt.
— Vai jūs dzirdējāt? — teica reģents pēc īsa klusuma brīža.
— Pilnīgi skaidri, monseigneur.
— Tad paklausiet!
— Rakstiet pats, monseigneur.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka ne mūžam šī roka neparakstīs Jūsu Augstības bojāeju.
— Atkal frāzes! — nepacietīgi noteica reģents.
— Nē, tās nav frāzes, bet fakti, monseigneur. Vai de Šanlē ir sazvērnieks, vai nav?
— Jā, protams, bet mana meita viņu mīl.
— Tas tik' ir jauks iemesls, lai viņu atbrīvotu!
— Tas varbūt nav iemesls jums, abat, bet man tas kļūst par svētu pienākumu. Tāpēc viņš nekavējoties nāks ārā no Bastīlijas.
— Ejiet pats viņam pakaļ, es jūs netraucēju, monseigneur!
— Un jūs, monsieur, jūs zinājāt par šo-noslēpumu?
— Kādu?
— Ka de Livrī kungs un chevalier ir viena un tā pati persona.
— Jā, es to zināju! Un tad?
— Jūs gribējāt mani maldināt?
— Gribēju jūs glābt no tās mīkstčaulības, kurā jūs patlaban esat iestidzis. Francijas pavaldonis, jau tā pārāk aizņemts ar savām izpriecām un untumiem, nevarēja neko ļaunāku izdarīt, kā iesvilties kaislībā — un vēl kādā kaislībā! Tēva mīla ir drausmīga kaislība! Parastā mīla gūst savu apmierinājumu un pamazām izgaist. Bet tēva maigums ir neapmierināms, un galvenais — nepieciešams. Tas liks Jūsu Augstībai pieļaut kļūdas, kuras es aizkavēšu — tā ļoti vienkāršā iemesla dēļ, ka man ir laime nebūt tēvam. Par to es ik dienas nopriecājos, redzot nelaimes vai muļķības, ko šādi tēvi izdara.
— Un ko tas man nozīmē: viena galva vairāk vai mazāk! — iesaucās reģents.
— Šis Šanlē mani nenogalinās, ja zinās, ka es esmu viņu apžēlojis.
— Nē, viņš arī nenomirs, ja paliks dažas dienas Bastīlijā. Un viņam tur ir jāpaliek!
— Bet es tev saku, ka viņš vēl šodien nāks no turienes ārā!
— Tas vajadzīgs viņa paša goda dēļ, — turpināja Dibuā, it kā reģents nekā nebūtu teicis. — Ja viņš iznāktu no cietuma jau šodien, kā jūs to vēlaties, viņa līdzdalībnieki, kuri pašlaik atrodas Nantes cietumā un kurus jūs, bez šaubām, nedomājat atsvabināt, uzskatītu viņu par spiegu un nodevēju, kas apžēlots tāpēc, ka nodevis savus biedrus.
Reģents pārdomāja.
— Un tad, — turpināja Dibuā, — tādi jūs esat, jūs — karaļi un valdošie prinči! Viens motīvs, kuru es nupat pieminēju, muļķīgs kā visi goda jēdzieni, jūs pārliecina un apklusina. Bet jūs negribat saprast lielos, īstos, labos valsts motīvus. Kāda man daļa, kāda dāļa Francijai, es jums pajautāšu, par to, ka Helēna de Šavernī jaunkundze, reģenta kunga meita, apraud un žēlo Gastonu de Šanlē, savu mīļāko? Desmittūkstoš mātes, desmittūkstoš sievas, desmittūkstoš jaunavas pēc gada apraudās savus dēlus, savus vīrus, savus tēvus, kuri atradīsies Jūsu Augstības dienestā un kurus Spānija būs nogalinājusi. Jo Spānija mūs apdraud, tā notur jūsu labsirdību par gļēvumu, un nozieguma nesodīšana to iedrošina. Mūsu rokās ir sazvērnieki, tie jānotiesā. De Šanlē kungs, šīs sazvērestības galva vai aģents, ierodas Parīzē, lai jūs nogalinātu. Jūs to nenoliegsit, jo es ceru, ka viņš jums izstāstījis visus sīkumus. Viņš ir jūsu meitas mīļākais. Jo ļaunāk! Tā ir nelaime, kas piemeklē Jūsu Augstību. Bet ir bijušas arī citas nelaimes, nerunājot nemaz par tām, kas vēl nāks. Jā, es visu to zināju. Es zināju, ka viņu mīl. Es zināju, ka viņu sauc Šanlē un nevis Livrī. Jā, es to noslēpu, bet darīju to tādēļ, lai viņu pārmācītu kā pienākas — viņu un viņa līdzdalībniekus. Jo reiz par visām reizēm taču jāzina, ka reģenta galva nav mērķa lelles galva, ko aiz lielības vai garlaicības var pamēģināt nosist, un ka nevar mierīgi un nesodīti aiziet, ja tas nav izdevies.