— Dibuā, Dibuā! Ne mūžam es nenogalināšu savu meitu, lai glābtu savu dzīvību! Un es viņu nogalinātu, ja liktu nocirst chevalier galvu. Tātad - ne cietuma, ne ieslodzījuma! Neliksim ciest mokas tiem, kurus mēs nevaram pilnīgi sodīt, piedosim, piedosim pilnīgi! Iztiksim bez pus- žēlastības un bez pussodiem.
— O, jā, piedosim, piedosim! Lūk, lielais gļēvais vārds! Bet vai jums neapnīk, monseigneur, mūžīgi dziedāt šo vārdu visos toņos?
— Velns lai parauj! Šoreiz vismaz tonis ir jāmaina, jo ne jau augstsirdības dēļ es to daru. Dievs ir mans liecinieks — es gribētu sodīt šo cilvēku, kuru, kā savu mīļāko, viņa mīl vairāk nekā mani, savu tēvu, un kurš atņem man pēdējo un vienīgo meitu. Bet pret savu gribu es apstājos, neeju vairs tālāk: Šanlē atbrīvos!
— Šanlē atbrīvos, jā, monseigneur! Ak, Dievs, kas tad tam pretojas!? Tikai lai tas notiek vēlāk… pēc dažām dienām. Kādu ļaunumu mēs viņam nodarīsim, es jums jautāju? Velns lai parauj, viņš taču nenomirs, ja vienu nedēļu pavadīs Bastīlijā. Jums viņu atdos, šo jūsu znotu, esiet mierīgs! Bet ļaujiet notikumiem risināties un mēģiniet rīkoties tā, lai par mūsu nabaga valdību pārāk nezobotos. Padomājiet taču, ka pašreiz Bretaņā izmeklē pārējo sazvērnieku lietu, un izmeklē pamatīgi. Nu, bet šiem pārējiem arī ir mīļākās, sievas, mātes… Par tām jūs nemaz neinteresējaties? O, jā… jūs neesat tik traks. Bet padomājiet taču, cik smieklīgi būs, ja kļūs zināms: jūsu meita mīl to, kuram vajadzēja jūs nodurt. Bastardi smiesies veselu mēnesi. Tas izcels Menteona kundzi no gultas, un viņa nodzīvos vienu gadu ilgāk. Velns lai parauj, pacietieties! Ļaujiet chevalier ēst Lonē kunga vistas cepeti un dzert viņa vīnu. Pie joda! Rišeljē arī ir Bastīlijā. Nu, lūk, arī to mīl viena no jūsu meitām, bet tas netraucēja jūs ar lielu niknumu iespundēt viņu Bastīlijā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija jūsu sāncensis attiecībās ar Parabēra kundzi, ar Sabrāna kundzi un varbūt vēl citām.
— Bet galu galā, — sacīja reģents, pārtraukdams Dibuā, — ja nu viņu patiesi ieslodzītu Bastīlijā, ko tu ar viņu darītu?
— Nu, kaut pēc šīs mazās mācības viņš kļūtu cienīgāks būt par jūsu znotu! Bet, nopietni runājot, monseigneur: vai Jūsu Augstība domā tik ļoti pagodināt viņu?
— Ak, Dievs! Vai tad es pašlaik kaut ko domāju, Dibuā? Es negribētu padarīt manu nabaga Helēnu nelaimīgu, tas ir viss. Un tomēr, man šķiet, ka dot viņai to par vīru, — tā būtu zināma pazemošanās, kaut gan Šanlē ir no labas ģimenes.
— Vai tad jūs viņus pazīstat, monseigneur? Velns lai parauj! Tā tik vēl trūkst!
— Jau sen es esmu dzirdējis viņa vārdu, bet nevaru atcerēties, kādos apstākļos. Nu, gan jau redzēsim. Lai būtu kā būdams, tavi argumenti mani pārliecināja: es negribu, lai šo cilvēku uzskatītu par gļēvuli. Bet atceries arī tu: vēl jo vairāk es negribu, lai viņam darītu pāri.
— Tādā gadījumā viņam pie Lonē kunga klāsies labi. Bet jūs nepazīstat Bastīliju, monseigneur. Ja jūs būtu mēģinājis kaut reizi pabūt tur, jūs vairs nevēlētos citas vasarnīcas. Nelaiķa karaļa laikā tur bija cietums, jā, ak, Dievs, es atzīstos! Bet Orleānas Filipa miermīlīgajā valdīšanas laikā tas kļuvis par vasarnīcu. Bez tam, tur pašlaik atrodas vislabākā sabiedrība. Ikdienu notiek viesības, balles, vokāli koncerti. Tur dzer šam- pānieti uz hercoga Mēna un Spānijas karaļa veselību. Un jūs par to maksājat. Tur skaļā balsī novēl jums drīzu nāvi un jūsu rases iznīkšanu. Velns lai parauj, Šanlē kungs tur būs starp savējiem un jutīsies kā zivs ūdeni! Ak, nožēlojiet viņu, monseigneur, jo viņš tiešām jānožēlo — šis nabaga jauneklis!
— Jā, tas būs labi, — noteica hercogs, būdams sajūsmināts par to, ka atradis vidusceļu. — Un vēlāk gan jau redzēsim pēc atklājumiem Bre- taņā…
Dibuā skaļi iesmējās.
— Atklājumi Bretaņā! Nu, monseigneur, man būtu interesanti zināt, kas šajos atklājumos varētu būt jauns, ko jūs nebūtu dzirdējis jau no paša chevalier. Vai tad jūs vēl nezināt diezgan daudz, monseigneur? Nu, ja es būtu jūsu vietā, man pilnīgi pietiktu.
— Bet tu neesi, abat.
— Ak vai, diemžēl nē, monseigneur! Jo ja es būtu Orleānas hercogs un reģents, es jau būtu licis iecelt sevi par kardinālu… Bet nerunāsim par to! Ar laiku tas notiks, es ceru. Bez tam, man šķiet, es esmu atradis līdzekli, kā atrisināt jautājumu, kas nedod jums mieru.
— Es neuzticos taviem līdzekļiem, abat! Brīdinu tevi!
— Uzgaidiet, monseigneur! Jūs saudzējat chevalier tikai tāpēc, ka jūsu meita viņu mīl?
— Un tad?
— Labi, bet ja chevalier kļūtu neuzticīgs savai uzticīgajai mīļākajai, ko? Jaunā dāma ir lepna, viņa pati atteiktos no sava bretoņa. Tas to būtu pelnījis, man šķiet.
— Chevalier vairs nemīlētu Helēnu?.. Šo eņģeli?.. Tas nav iespējams!
— Tā atgadījies dažam labam eņģelim, monseigneur. Bez tam Bastīlija daudz ko nokārto un izjauc, un cilvēku tur ļoti ātri samaitā, sevišķi tādā sabiedrībā, kādā viņš atradīsies.