— Nu, redzēsim, bet ne soli bez manas piekrišanas!
— Nebīstaties, monscigneur\ Ļaujiet vaļu manai mazajai politikai, un es jums apsolu, ka ļaušu pumpuroties visai jūsu mazajai ģimenei.
— Nešpetnais! — smiedamies noteica reģents. — Godavārds, tu pat Sātanu padarītu smieklīgu.
— Beidzot jūs novērtējāt mani pareizi. Vai gribat gūt no tā labumu, monseigneur, un kopā ar mani papētīt šīs mantas, ko man sūta no Nantes? Tas nostiprinās jūsu labos nodomus.
— Jā, bet vispirms liec pasaukt Deroša kundzi.
— Jā, pareizi.
Dibuā piezvanīja un paziņoja tālāk reģenta pavēli.
Pēc desmit minūtēm ienāca Deroša kundze, pazemīga un nobijusies, bet negaidītā negaisa vietā viņa saņēma simt luidoru un smaidu.
— Es vairs nekā nesaprotu, — viņa noteica. — Tā vien liekas, ka jaunā dāmā nav viņa meita.
XXIII
Bretanū
i
Lai lasītāji tagad atļauj mums pamest skatu atpakaļ, jo, kavēdamies pie mūsu stāsta galvenajiem varoņiem, mēs Bretaņā pametām personas, kas pelnījušas zināmu interesi. Bez tam, ja arī bretoņi ne sevišķi aktīvi darbojas līdzi mūsu romānā, vēsture ar savu stingro balsi aicina tos mūsu priekšā. Tāpēc uz brīdi jāizpilda vēstures prasība.
Kopš pirmās sazvērestības Bretaņa aktīvi piedalījās leģitīmo bastardu vadītajā kustībā. Šī province, kas bija apliecinājusi savu uzticību monarhijas principiem, šo uzticību pašreiz ne tikai pārspīlēja, bet izvērta ārprātā, jo tā sava karaļa ārlaulības pēctečus vērtēja augstāk par karaļvalsts interesēm. Tās mīla pārvērtās noziegumā, un lai īstenotu to cilvēku nodomu, kurus tā uzskatīja par saviem prinčiem, tā nekautrējās aicināt palīgā ienaidniekus, kurus Ludviķis XIV sešdesmit gadu laikā un Francija divu gadsimtu laikā bez žēlastības apkaroja.
Kādā vakarā, lasītāji to atcerēsies, mēs dzirdējām galvenos vārdus, kas personificē šo sacelšanos. Reģents to ļoti asprātīgi raksturoja, teikdams, ka viņa rokās ir galva un aste. Bet viņš maldījās; patiesībā viņš turēja rokās tikai galvu un ķermeni. Galva bija leģitimistu padome, Spānijas karalis un viņa trakais aģents princis Selamārs. Ķermenis bija tie drošsirdīgie un asprātīgie ļaudis, kas tagad mitinājās Bastīlijā. Bet viņš neturēja vēl rokās asti, kas locījās pa skarbo Bretaņu, kas toreiz, tāpat kā tagad, nav pieradusi pie galma dēkām, kas toreiz, tāpat kā tagad, ir tik grūti valdāma. Šai astei bija dzeloņi kā skorpionam, un vienīgi no tās bija jābaidās.
Bretoņu vadoņi Ludviķa XIV laikā atsāka chevalier de Roāna dēku. Ja piemin chevalier de Roānu, tad tas notiek tāpēc, ka ikviena sazvērestība jānosauc kāda vadoņa vārdā. Līdzās princim, godkārīgam un viduvējam cilvēkam, un pat pirms prinča, bija divi citi vīri, spēcīgāki par viņu: viens kā izpildītājs, otrs kā domātājs. Šie divi bija: Latreomons, vienkāršs Normandijas džentlmenis, un Afiniuss Vandenendens, holandiešu filozofs. Latreomons gribēja naudu, tāpēc bija tikai roka. Afiniuss gribēja republiku, tāpēc bija dvēsele. Vēl jo vairāk — šo republiku viņš gribēja iekļaut Ludviķa XIV karaļvalstī, lai kaitinātu lielo karali, kas nīda republikāņus pat trīssimt jūdžu attālumā; kas vajāja un apzudināja lielo Holandes pensionāru Žanu de Vitu un šajā ziņā rīkojās nežēlīgāk nekā Oranžas princis. Tas paziņoja, ka ir pensionāra ienaidnieks, un atrieba personīgus apvainojumus, turpretim Ludviķis XIV baudīja vienīgi šā dižā cilvēka draudzību un uzticību.
Tātad Afiniuss gribēja Normandijā nodibināt republiku un par protektoru lika iecelt chevalier de Roānu. Bretoņu sazvērnieki gribēja atriebties par dažām pārestībām, kas pavaldonibas laikā nodarītas viņu provincei, un sākumā izsludināja tur republiku, tikai neizvēlēja vēl protektoru, kam vajadzētu būt spānietim. Tomēr Mēnam bija lielas izredzes. Lūk, kas bija noticis Bretaņā!
Pēc pirmajām spāniešu priekšspēlēm bretoņi sāka ausīties. Viņiem nebija iemesla būt vairāk neapmierinātiem kā citām provincēm, bet šajā laikā bretoņi vēl nebija atklāti pievienojušies franču nācijai. Viņiem vajadzēja karot, citas izejas viņi neredzēja. Rišeljē viņus bargi apspieda. Viņi nejuta vairs viņa stingro roku un centās atbrīvoties Dibuā laikā. Viņi sāka nīst administratorus, ko viņiem atsūtīja reģents: revolūcijas vienmēr sākās ar dumpjiem.
Monteskjū pilnvaroja vadīt kārtu sapulces. Tas bija vicekaraļa pienākums. Viņš dzirdēja tautas sūdzības un ievāca tās naudu. Kārtas zu- dijās, bet naudu nedeva, tāpēc ka intendants viņiem nepatīkot — tā viņi teica. Monteskjū, vecā režīma vīram, kas bija pieradis pie Ludviķa XIV metodēm, šis iebildums likās ļauns.
— Jūs nevarat sūdzēties par to Viņa Majestātei, — viņš sacīja, — jo tad jūs uzskatīs par nemierniekiem. Vispirms samaksājiet, pēc tam žēlojaties! Karalis uzklausīs jūsu sūdzības; bet viņš nevēlas redzēt jūsu antipātijas pret cilvēku, ko viņš pats ir izraudzījis.
Montarānam, par kuru Bretaņa iedomājās, ka vajadzētu sūdzēties, patiesībā bija tikai viena vaina: viņš šajā laikā bija provinces intendants. Kurš katrs cits būtu nepaticis bretoņiem tāpat kā viņš, tāpēc Monteskjū nepieņēma viņu noteikumus un uzstāja, lai bretoņi maksā nodevas. Kārtu sapulce nepiekāpās.
— Maršala kungs, — sacīja kāds kārtu sapulces delegāts, — jūs, bez šaubām, aizmirstat, ka jūsu runas veids var būt piemērots ģenerālim, kas pārvalda iekarotu zemi, bet to noraida brīvi un privileģēti ļaudis. Mēs neesam ne ienaidnieki, ne zaldāti: mes esam pilsoņi un kungi paši savās mājās. Mēs prasām no karaļa vienu pakalpojumu: lai viņš atbrīvo mūs no Montarāna kunga, kuru šīs zemes tauta nemīl. Par šo pakalpojumu mēs labprāt samaksāsim nodevas. Bet ja mēs redzēsim, ka galms grib par katru cenu panākt savu, mēs paturēsim savu naudu un kaut kā pie- cietīsim nepatīkamo intendantu.