Monteskjū nicīgi saviebās, pagrieza muguru deputātiem, kas darīja tāpat, un tā viņi cēli aizgāja katrs uz savu pusi.
Tikai maršals gribēja paciesties; viņš juta sevī diplomāta talantu. Viņš cerēja, ka atsevišķās sanāksmes nokārtos to, ko kopsapulce pēc sava prāta tik nelādzīgi sarežģīja. Bet Bretaņas mužniecība ir lepna. Juzdamās pazemota, ka maršals tā apietas ar to, muižniecība palika mājās un nerādījās vairs šā senjora sarīkojumos. Tas palika viens, stipri sarūgtināts, un viņa nicināšana izvērtās dusmās, bet dusmas — trakos lēmumos. Spānieši to tikai gaidīja.
Monteskjū, kas sarakstījās ar Nantes oficiālajām personām — de Kimperu, de 'Vanu, de Rennu — izteicās: viņš redzot gan, ka te rīkojoties spītnieki un nemiernieki, bet viņa divpadsmit tūkstošu vīru lielā armija iemācīšot bretoņiem īstu pieklājību un patiesu dvēseles cēlumu.
Kārtas apvienojās. Šajā provincē no muižniecības līdz tautai ir tikai viens solis. Dzirkstele aizdedzināja pulveri, pilsoņi sabiedrojās. Monteskjū kungam skaidri un gaiši paziņoja: ja viņam ir divpadsmittūkstoš vīru, Bretaņā atradīsies simt tūkstošu, kas iemācīs saviem zaldātiem rīkoties ar akmeņiem, dakšām un pat musketēm.
Maršals pārliecinājās, ka provincē tiešām ir simttūkstoš apvienības biedru un ka ikvienam ir savs akmens vai ierocis. Viņš pārdomāja, un tā šī lieta palika; pavaldonība par to varēja tikai priecāties. Tad muižniecība, redzēdama, ka to respektē, atmaiga un formulēja savu sūdzību ļoti pieklājīgi. Bet Dibuā un pavaldonības padome negribēja piekāpties. Viņi uzskatīja šo lūgumu par naidīgu manifestu un sāka rīkoties.
Pēc visa kopuma pienāca kārta atsevišķām personām. Montarāns, Monteskjū, Ponkaleks, Taluets bija barveži, kas tiešām cīnījās savā starpā. Ponkaleks, sirsnīgs un aktīvs cilvēks, pievienojās provinces neapmierinātajiem un no šiem vēl neizveidotajiem elementiem radīja cīnītāju kodolu, ko mēs jau esam aprakstījuši.
Atkāpties vairs nevarēja. Sadursme bija neizbēgama, bet galms uzskatīja to tikai par sacelšanos pret nodokļiem un nesaskatīja tur Spānijas pirkstu. Bretoņi, kas klusītiņām rakās zem pavaldonības pamatiem, skaļi kliedza: „Nost nodokļus! Nost Montarānu!", lai nedzirdētu viņu pagrīdes darba troksni un antipatriotiskos plānus.
Bet notikumu vērsās pret viņiem. Reģents, kuru var uzskatīt par vienu no visveiklākajiem sava gadsimta politiķiem, nojauta lamatas, nemaz tās neredzēdams. Viņš noprata, ka aiz šā rēga, aiz šīs lielās, vietējās izkārtnes slēpās kaut kas cits. Un lai labāk to saredzētu, viņš ļāva šai izkārtnei krist, pareizāk sakot, — noņēma šo izkārtni pavisam. Viņš atsauca Montarānu, un province jutās uzvarētāja. Tūlīt arī sazvērniekiem nokrita maskas. Visi bija apmierināti, vienīgi viņi palika pie sava. Pārējie atteicās no cīņas un lūdza žēlastību.
Tad Ponkaleks ar saviem draugiem izstrādāja mums pazīstamo plānu. Viņi ķērās pie vardarbības, lai mērķis tuvotos viņiem, jo paši viņi nevarēja iet tam pretim — viņi būtu atklāti. Nebija vairs iemesla rīkot dumpi, bet tas bija atstājis vēl kūpošas pēdas. Vai šajos siltajos pelnos nevarētu atrast dzirksteli, kas radītu ugunsgrēku?
Spānija bija nomodā. Alberoni, kuru Dibuā sakāva slavenajā Sela- māra afērā, gatavojās atriebties. Un visas Spānijas asinis, visas bagātības, kas bija sagatavotas, lai sekmētu sazvērestību Parīzē, viņš nekavējoties aizsūtīja uz Bretaņu, lai tās tur lietderīgi izmantotu. Tikai par vēlu. Viņš tam neticēja, un viņa aģenti to maldināja. Ponkaleks iedomājās, ka ir iespējams atkal sākt karu, bet lai Francija karo ar Spāniju. Viņš iedomājās, ka ir iespējams nogalināt reģentu, bet viņam pašam vajadzēja izdarīt to, ko šajā laikā neviens nebūtu ieteicis pat visniknākajam franču ienaidniekam.
Viņš cerēja, ka ieradīsie spāņu kuģis ar ieročiem un naudu. Kuģis neieradās.
Viņš gaidīja ziņas no Šanlē. Viņam atrakstīja Lažonkjērs, un kāds Lažonkjērs!..
Kādu vakaru Ponkaleks un viņa draugi bija sapulcējušies mazā istabiņā Nantē, netālu no vecās pils. Viņi izskatījās bēdīgi, nenoteikti! Kuediks paziņoja, ka viņš nupat saņēmis vēstuli, kurā viņam ieteic bēgt.
— Varu jums parādīt tādu pat vēstuli, — sacīja Monluī. — Man to pabāza zem glāzes, uz galda, un mana sieva, kas nekā nezināja, stipri nobijās.
— Es gaidu un nebīstos, — sacīja Taluets. — Province nomierinājusies, ziņas no Parīzes ir labas. Ik dienu reģents izlaiž no Bastīlijas dažus ieslodzītos, kas iejaukti Spānijas afērā.
— Ja jau esat sākuši par to runāt, — ierunājās Ponkaleks, — man jums jāpaziņo savāda vēsts, ko saņēmu šodien. Parādiet man savu vēstuli, Kuedik, un jūs savējo, Monluī. Varbūt tas ir tas pats rokraksts, varbūt mums gatavo lamatas?
— Neticu! Ja mūs grib dabūt projām, tad tas notiek tādēļ, lai mēs varētu izvairīties no kaut kādām briesmām. Par savu labo slavu mums nav jābīstas, tā nav apdraudēta. Bretaņas lietas visi uzskata par izbeigtām. Jūsu brālis, Taluet, un jūsu brālēns aizbēguši uz Spāniju. Soldiks, Roāns, Seranteks, parlamenta padomnieks Sambijī — pazuduši. Un tomēr viņu bažas atzītas par pamatotām. Viņus dzen projām neapmierinātība — vairāk nekas. Es atzīstos: ja vēlreiz saņemšu šādu vēstuli, es došos projām.
— Mums nav ko baidīties, mans draugs, — Ponkaleks palika pie sava. — Jāteic, ka mūsu pasākumam nekad nav bijuši tik izdevīgi apstākļi: galmam nav vairs nekādu aizdomu, citādi mēs jau būtu patramdīti. Lažonkjērs vakar atrakstījis. Viņš ziņo, ka Šanlē dosies uz Mieti, kur reģents dzīvo kā vienkāršs pilsonis — bez apsardzības un bez bažām.