— Un tomēr, jūs esat nemierīgs, — iebilda Kuediks.
— Atzīstos, bet ne tā iemesla dēļ, ko jūs domājat.
— Kas tad?
— Personīgās lietas.
— Jūsu?
— Manas. Jūs esat vispiemērotākā sabiedrība un visuzticamākie draugi, kas mani vislabāk pazīst, kuriem es to varētu pateikt: ja es kādreiz būtu nemierīgs, ja man būtu jāizvēlas — palikt vai bēgt, lai izvairītos no briesmām… es paliktu. Un vai zināt, kāpēc?
— Nē, sakiet!
— Man ir bail.
— Jūs, Ponkalek? Jums ir bail? Negribas izrunāt abus šos vārdus reizē!
— Ak, Dievs! Jā, mani draugi! Okeāns ir mūsu glābiņš, un starp mums nav neviena, kas neatrastu patvērumu uz viena no šiem tūkstoš kuģiem, kas braukā pa Luāru no Pembefas līdz Senazērai. Bet kas jums nozīmē glābiņu, tas man — drošu nāvi.
— Es jūs nesaprotu, — sacīja Taluets.
— Jūs mani biedējat, — noteica Monluī.
— Nu, tad klausieties, mani draugi!
Un Ponkaleks iesāka sekojošo stāstu. Visi klausījās it kā reliģiozā uzmanībā, jo bija zināms — lai iedvestu bailes Ponkalekam, lietai vajadzēja būt nopietnai.
XXIV
Savenejas ragana
— Man bija desmit gadu, un es dzīvoju Ponkalekā, meža vidū. Kādudien mēs, mans tēvocis Krizogons, mans tēvs un es, nolēmām iet pamedīt trušus vietā, kas atradās piecas sešas jūdzes atstatu. Viršos mēs ieraudzījām sēžam kādu sievieti, kas lasīja. Starp mūsu zemniekiem tik maz ir to, kas prot lasīt, ka šis apstāklis mūs pārsteidza. Mēs apstājāmies viņas priekšā. Es vēl viņu atceros, it kā tas būtu noticis vakar, kaut gan kopš tā laika pagājuši jau gandrīz vai divdesmit gadu. Viņai bija mugurā mūsu bretoniešu melnais ģērbs ar baltu galvassegu, un viņa bija apsēdusies uz tik tikko nogrieztu ziedošu viršu kaudzes.
Mēs izskatījāmies šādi: mans tēvs sēdēja uz skaista, brūni lāsumaina zirga ar zeltītām krēpēm, mans tēvocis uz pelēka, jauna, kustīga un strauja zirga, bet es uz viena no tiem mazajiem, baltajiem ponijiem, kam kāju dzīslas ir kā tērauda atsperes, bet kuri paši ir maigi kā jēriņi, kas pēc viņiem izskatās.
Sieviete pacēla acis no savas grāmatas un ieraudzīja mūs, kas bijām novietojušies viņas priekšā un ziņkārīgi vērojām to.
Ieraudzījusi mani stingri turamies kāpšļos netālu no tēva, kas likās lepojamies ar mani, šī sieviete pēkšņi piecēlās un pienāca man klāt:
— Cik žēl! — viņa teica.
— Ko nozīmē šie vārdi? — jautāja mans tēvs.
— Tie nozīmē, ka es nemīlu šo balto zirdziņu, — atbildēja sieviete ar viršiem.
— Un kāpēc, māt?
— Tāpēc, ka tas nesīs nelaimi jūsu bērnam, Ponkaleka kungs.
Mēs, bretoņi, esam māņticīgi, jūs to zināt. Manam tēvam — arī to
jūs zināt — bija stingrs un gaišs prāts, tomēr viņš apstājās, lai gan mans tēvocis Krizogons uzstāja un mudināja mūs turpināt ceļu. Nodrebēdams domās, ka man varētu atgadīties kāda nelaime, viņš piebilda:
— Un tomēr šis zirgs ir rāms, labā sieviņa, un Klements ļoti labi vada viņu. Es pats esmu bieži kāpis mugurā šim labsirdīgajam lopiņam, lai pajādelētu pa parku, un viņa gaita ir gluži vienmērīga.
— Es no visa tā neko nesaprotu, marķīz de.Gēr, — atbildēja sieviņa.— Tikai labais, baltais zirdziņš nesīs nelaimi jūsu Klementam. Es jums to saku.
— Un kā jūs to varat zināt?
— Es to redzu, — dīvainā tonī atbildēja vecā sieviete.
— Bet kad tas notiks? — jautāja mans tēvs.
— Šodien pat.
Mans tēvs nobālēja, man pašam kļuva baisi. Bet mans tēvocis Krizogons, kas bija piedalījies visos karos Holandē un nocietinājis savu raksturu cīņā pret hugenotiem, sāka smieties tā, ka gandrīz vai nokrita no zirga.
— Velns lai parauj! — viņš iesaucās. — Šī sieviņa, droši vien, labi saprotas ar Savenejas trušiem. Ko tu par to saki, Klement? Vai negribi atgriezties mājās un atteikties no medībām?
— Tēvoci, es labāk gribētu jāt kopā ar jums, — es atbildēju.
— Bet tu esi gluži bāls un apjucis. Vai tev varbūt ir bail?
— Man nav bail, — es atbildēju.
Es meloju, jo jutu sevī zināmas trīsas, kas ļoti atgādināja tās sajūtas, - ko es centos noslēpt.
Mans tēvs vēlāk atzinās: ja brāļa vārdi nebūtu viesuši viņā neīstu kaunu un ja mani vārdi nebūtu aizskāruši viņa pašlepnumu, viņš mani
būtu aizsūtījis kājām uz māju vai arī iedevis man kādu sava kalpotāja zirgu. Cik tas būtu ļauns piemērs bērnam manos gados, bet īpaši — kāds pateicīgs iemesls tēvoča vikonta zobgalībām!
Es tātad paliku uz baltā ponija. Pēc divām stundām mēs bijām jau trušu aplokā un medības sākās.
Visā medību laikā prieks lika mums aizmirst pareģojumu. Bet kad medības beidzās un mēs satikāmies — mans tēvs, tēvocis un es — tēvocis mani uzrunāja:
— Nu, Klement, tu arvien vēl uz sava ponija? Velns lai parauj, tu esi drošsirdīgs zēns.
Es sāku smieties, un mans tēvs arī. Šai brīdī mēs šķērsojām kādu klajumu, tikpat gludu un līdzenu kā šīs istabas četrstūris. Nekādu pārvaramu šķēršļu, nekā tāda, kas varētu nobiedēt zirgus. Un tomēr. Šajā brīdī mans ponijs palēcās uz priekšu, un es sagrīļojos seglos. Tad viņš neganti saslējās uz pakaļkājām, un es četrrāpus noripoju smiltīs. Mans tēvocis sāka smieties, bet tēvs kļuva bāls kā nāve. Es nekustējos. Tēvs nolēca no zirga un pacēla mani: man bija lauzta kāja.
Aprakstīt mana tēva sāpes un kalpotāju kliedzienus — to vēl varētu. Bet mana tēvoča drūmais izmisums bija neizsakāms. Nometies man līdzās ceļos, trīcošām rokām izģērbdams mani, pārklādams mani glāstiem un asarām, viņš izrunāja vārdus, kas bija viena vienīga kaisla lūgšana, un visu ceļu manam tēvam vajadzēja viņu mierināt un apskaut. Bet uz visiem šiem glāstiem un mierinājumiem viņš nekā neatbildēja.