Atsauca vislabāko Nantes ķirurgu, kas konstatēja, ka man draud lielas briesmas. Visu dienu tēvocis lūdzās, lai mana māte viņam piedod, un bija redzams, ka visā manā slimības laikā viņš pilnīgi mainījis savu dzīvesveidu: viņš vairs nedzēra un nemedīja kopā ar virsniekiem, ar savu jahtu, kas stāvēja Senozēras krastā, viņš vairs nedevās skaistajos zvejas izbraucienos, kurus tik ļoti mīlēja. Viņš neatgāja no manas gultas galvgaļa. Drudzis ilga sešas nedēļas, bet slimība gandrīz vai četrus mēnešus, taču beidzot es biju glābts. Nemanīju pie sevis nekādu nelaimes seku. Kad es pirmoreiz izgāju no istabas, tēvocis nāca līdzi, sniegdams roku. Bet, pastaigai beidzoties, viņš ar asarām acīs atvadījās no mums.
— Kurp jūs dosities, Krizogon? — izbrīnā jautāja mans tēvs.
— Es zvērēju: ja mūsu bērns izglābsies no nāves, es kļūšu par mūku, un es pildīšu šo solījumu! — atbildēja šis lieliskais cilvēks.
Tas radīja jaunu izmisumu. Mans tēvs un māte skaļi iekliedzās. Es apķēros tēvocim ap kaklu, lai pierunātu viņu neatstāt mūs. Bet vikonts bija vīrs, kas nekad neatkāpjas no saviem solījumiem un drosmīgās apņēmības. Mana tēva un mātes lūgumi bija veltīgi, viņš palika nelokāms.
— Manu brāli, — viņš sacīja, — es nezināju, ka Dievs dažreiz atklājas cilvēkiem noslēpumainos notikumos.^Es Šaubījos, man jāsaņem, sods. Bez tam es negribu, ka šīspasaules prieku dēļ es zaudētu mūžīgo dvēseles glābiņu.
To teikdams, vikonts mūs apkampa, aizauļoja un pazuda. Pēc tam viņš noslēdzās savā Morlē klosterī. Pēc diviem gadiem gavēņi, miesas mērdēšana un bēdas bija pārvērtuši šo uzdzīvotāju, šo līksmo biedru, šo uzticamo draugu dzīvā un gandrīz vai nejūtīgā mironī. Beidzot, pēc triju gadu ilgas noslēgtības, viņš nomira, atstādams man visus savus īpašumus.
— Pie velna! Tas tik' ir drausmīgs notikums, — smaidīdams noteica Kuediks. — Bet tam ir sava labā un ļaunā puse, un vecene bija aizmirsusi tev pateikt, ka pārlauztā kāja divkāršos tavu bagātību.
— Klausieties! — sacīja Ponkaleks, nopietnāks un drūmāks kā jebkad.
— Ak tā, tās vēl nav beigas? — jautāja Taluets.
— Mēs esam izstāstījuši tikai trešo daļu.
— Turpini, mēs klausāmies!
— Jūs visi esat dziedējuši runājam par barona Karadeka dīvaino nāvi, vai ne?
— Jā, mūsu vecais draugs Rennas koledžā, — sacīja Monluī. — Viņu pirms desmit gadiem atrada nogalinātu Šatobriāna mežā.
— Tā ir. Klausieties, bet ievērojiet, ka tas ir noslēpums, ko līdz šim zināju tikai es un ko turpmāk drīkst zināt tikai es un jūs.
Trīs bretoņi, kas ar lielu interesi klausījās Ponkaleka stāstā, apsolīja, ka svēti glabās viņiem uzticēto noslēpumu.
— Nu, labi, — iesāka Ponkaleks. — Šī lielā draudzība koledžā starp Karadeku un mani, par kuru ieminējās Monluī, mazliet pagaisa sakarā ar to, ka mēs kļuvām sāncenši. Mēs mīlējām vienu un to pašu sievieti, un viņa izvēlējās mani.
Kādudien es nolēmu doties briežu medībās Šatobriāna mežā. Iepriekšējā vakarā es aizsūtīju turp savus suņus un piķieri, kuriem vajadzēja iztramdīt zvēru, bet pats devos jāšus uz satikšanās vietu. Piepeši uz ceļa sev priekšā es ieraudzīju milzīgu žagaru saini. Es par to nemaz nebrīnījos. Jūs zināt, ka mūsu zemnieki parasti nes uz muguras žagaru saiņus, kas lielāki par viņiem pašiem, tā kā viņi pazūd aiz savas nastas, un, raugoties uz tiem iztālēm, kad tie atrodas mums priekšā, liekas, ka nasta virzītos uz priekšu viena pati. Drīz vien žagaru sainis, kas gāja man pa priekšu, apstājās. Kāda vecenīte, pagriezdamās profilā uz manu pusi un atspiezdamās pret savu nastu, saslējās lielceļa nogāzē.
Tuvojoties sieviņai, es no tās nevarēju novērst acis. Beidzot, kad nebiju vēl nemaz piejājis viņai klāt, es pazinu burvi, kas uz Savenejas lielceļa pareģoja, ka mans baltais zirdziņš nesīšot man nelaimi. Atzīstos: mana pirmā kustība bija nogriezties no ceļa, lai izvairītos no nelaimes pareģes, bet viņa bija jau mani pamanījusi, un man likās, ka viņa gaida mani, ļauni smīnēdama. Man bija kauns griezties atpakaļ, un es turpināju savu ceļu.
— Labdien, vikont de Ponkalek, — viņa mani uzrunāja. — Kā klājas marķīzam de Geranī?
— Labi, sieviņ, — es atbildēju. — Un es neuztrauktos par viņa veselību līdz tam laikam, kad viņu atkal redzēšu, ja vien jūs man apgalvotu, ka manā prombūtnes laikā viņam nekas nenotiks.
— Ahā, — viņa smiedamās noteica, — jūs neesat aizmirsis Savenejas klajumu. Jums ir lieliska atmiņa, vikont. Un tomēr, ja es jums šodien dotu labu padomu, jūs tam neklausītu, tāpat kā beidzamo reizi. Cilvēks ir akls.
— Un kas tas ir par padomu?
— Nedodieties šodien medībās, vikont.
— Un kāpēc?
— Atgriezieties Ponkalekā, nesperot ne soli tālāk!
— Es nevaru! Esmu norunājis satikties ar Šatobriānu…
— Jo ļaunāk, vikont, jo ļaunāk! Jo šajās medībās plūdīs asinis.
— Manējās?
— Jūsu un kāda cita asinis.
— Phē, jūs esat traka.
— To pašu teica jūsu tēvocis Krizogons. Kā viņam klājas, jūs tēvocim Krizogonam?
— Vai nezināt, ka drīz vien būs pagājuši septiņi gadi, kopš viņš nomira Morlē klosterī?
— Nabaga vīrs! Viņš bija tāds pat kā jūs. Ilgi viņš negribēja ticēt, bet beidzot noticēja. Tikai tad bija par vēlu.
Es neviļus nodrebēju. Bet neīsts kauns sirds dziļumos čukstēja, ka gļēvulība būtu ļauties šādām bailēm un ka, bez šaubām, vienīgi nejaušība īstenoja šķietamās burves pirmo pareģojumu.