— Ak, es redzu gan, ka pirmais piedzīvojums nav vērtis jūs gudrāku, skaistais jaunekli, — viņa noteica. — Nu, jājiet vien uz Šatobriānu, ja jau katrā ziņā gribat to darīt! Bet vismaz sūtiet atpakaļ uz Ponkaleku šo skaisto, mirdzošo medību dunci.
— Bet ar ko kungs nogriezīs brieža kāju? —, iejautājās sulainis, kas jāja man līdzi.
— Ar jūsu dunci, — atbildēja vecene.
— Briedis ir karalisks dzīvnieks un grib, lai viņa kāju pārgriež ar medību dunci, — paskaidroja sulainis.
— Bez tam, — es aizrādīju, — vai tad jūs neteicāt, ka man plūdīšot asinis? Tas nozīmē, ka man uzbruks, bet ja man uzbruks, man taču vajadzēs aizstāvēties. v
— Es to nesaprotu, — sacīja vecenīte, — zinu tikai to, ka jūsu vietā, skaistais jaunekli, es uzklausītu nabaga vecenīti, ka es nejātu uz Šatobriānu, bet ja jātu, tad iepriekš aizsūtītu savu medību dunci uz Ponkaleku.
— Vai vikonta kungs klausīs šai vecajai burvei? — jautāja mans sulainis, kas, bez šaubām, baidījās, ka viņam liks aiznest uz Ponkaleku liktenīgo ieroci.
Būtu es bijis viens, es būtu griezies atpakaļ. Bet sava sulaiņa klātbūtnē — savāda cilvēka vājība! — es negribēju izrādīt, ka esmu nobijies.
— Pateicos, labo sieviņ, — es teicu. — Bet visā jūsu runā es tiešām neredzu nekādu iemeslu nejāt uz Šatobriānu. Bet savu medību dunci es paturēšu pie sevis. Ja man nejauši uzbruks, man būs vajadzīgs ierocis, ar ko aizstāvēties.
— Nu tad aizstāvaties vien, — noteica vecene, galvu šūpodama. — No sava likteņa nevar izbēgt.
Es vairs nekā neatbildēju, jo jau auļoju uz priekšu. Un tomēr kādā ceļa līkumā es pagriezos un ieraudzīju sieviņu, kas bija paņēmusi uz pleciem savu žagaru nastu un turpināja ceļu. Iegriezos līkumā un vairs neredzēju viņu.
Pēc stundas es biju Šatobriāna mežā un piebiedrojos jums, Monluī un Taluet, jo jūs abi piedalījāties šajās medībās.
— Jā, pareizi, es sāku saprast, — sacīja Taluets.
— Es arī, — piebilda Monluī.
— Bet es nekā nezinu, — sacīja Kuediks. — Turpiniet vien, Pon- kalek, turpiniet!
— Mūsu suņi dzinās pakaļ briedim, bet mēs pa viņu pēdām. Mēs tomēr nebijām vienīgie mednieki šajā mežā, un tālumā varēja dzirdēt kāda cita suņa bara troksni, kas tuvojās mums. Drīz vien mūsu abi bari saskrējās, un daži no maniem suņiem, kļūdīdamies virzienā, devās pakaļ briedim, ko medīja sacensoņu bars. Es metos pakaļ suņiem, lāi tos atšķirtu, bet tas mani attālināja no jums, jo jūs sekojāt suņu baram, kas nebija noklīduši. Bet kāds bija aizsteidzies man priekšā: es izdzirdu savu suņu kaucienus — kāds tiem sita ar pātagu. Es palielināju ātrumu un ieraudzīju baronu Karadeku, kas dauzīja tos divtik spēcīgiem sitieniem.
Es jums jau teicu, ka starp mums bija-radies iemesls naidam. Vajadzēja tikai rasties piemērotiem apstākļiem, lai šis naids izpaustos darbos. Es viņam jautāju, ar kādām tiesībām viņš uzdrošinās sist manus suņus. Viņa atbilde bija vēl augstprātīgāka nekā mans jautājums. Mēs bijām vieni, mums bija divdesmit gadu, mēs bijām sāncenši, mēs viens otru ienīdām, mums abiem pie sāniem bija ieroči. Mēs izvilkām savus medību dunčus, metāmies viens otram virsū, un Karadeks sadurts nokrita zemē.
Neiespējami būtu atstāstīt jums, kas norisinājās manī, kad ieraudzīju to nokrītam un lokāmies uz zemes, kur tas agonijas sāpēs noasiņoja. Es iecirtu savam zirgam sānos piešus un kā vājprātīgs joņoju cauri mežam. Izdzirdu raga pūtienus pie nomedītā brieža un piesteidzos viens no pirmajiem. Es tikai atceros — vai jūs to atceraties, Monluī? — ka jautājāt man, kāpēc es esmu tik bāls.
— Taisnība, — apliecināja Monluī.
— Tad atcerējos burves padomu un rūgti pārmetu pats sev, ka tam neklausīju. Šī vientulīgā un nāvējošā divkauja man šķita kaut kas līdzīgs slepkavībai. Nante un tās apkārtne man kļuva nepanesama, jo ik dienas es dzirdēju runājām par šo Karadeka noslepkavošanu. Taisnība, mani neviens neturēja aizdomās, bet mana apslēptā sirdsbalss kliedza tik stipri, ka es reizes divdesmit pats dzīros pieteikties policijā. Tad es atstāju Nan- ti un devos uz Parīzi, bet iepriekš lūkoju sameklēt burvi. Es tomēr nezināju ne viņas vārdu, ne dzīvesvietu un nevarēju to atrast.
— Dīvaini, — noteica Taluets. — Un kopš tā laika tu neesi vairs saticis šo burvi?
— Uzgaidi, uzgaidi! — sacīja Ponkaleks. — Tas ir kaut kas drausmīgs. Pagājušā ziemā, pareizāk sakot, rudenī — es teicu ziemā tāpēc, ka todien sniga, kaut bija tikai novembris —• es atgriezos no Gēras un biju norunājis apstāties Olnas Ponkalekā pēc tam, kad veselu dienu kopā ar saviem fermeriem biju medījis purvos slokas. Mēs ieradāmies norunātajā vietā sastinguši no sala, bet tur jau mūs gaidīja spoža uguns un labas vakariņas.
Ejot iekšā un sasveicinoties ar saviem kalpotājiem, es pamanīju pavarda kaktā kādu vecu sieviņu, kas, kā likās, gulēja. Šis rēgs bija ietinies platā, pelēki melnā vadmalas apmetnī.
— Kas tas? — es pārvērstā balsī jautāju kādam fermerim un neviļus notrīsēju.
— Kāda veca ubadze, ko es nepazīstu, bet kas izskatās pēc raganas. Bet viņa bija galīgi nomocījusies no sala, noguruma un bada. Viņa man lūdza nabaga dāvanu, bet es viņu ieaicināju iekšā un iedevu gabalu maizes, ko tā sildīdamās apēda. Pēc tam viņa iemiga.
Stāvs krāsns kaktā sakustējās.
— Kas ar jums ir noticis, marķīza kungs, — jautāja fermera sieva, — ka esat viscaur slapjš un ka jūsu drēbes līdz pat pleciem klātas ar dubļiem?
— Labā Martīne, daudz netrūka, un jūs būtu sildījušies un pusdienojuši bez manis, lai gan manis dēļ bijāt iekūruši šo uguni un pagatavojuši šo maltīti, — es atbildēju.
— Tiešām? — nobijusies iesaucās sieviņa.
— Ak, monsieur, bezmaz dabūja galu, — paskaidroja fermeris.
— Kā tā, Jēzu Kristu?! Mans labais senjors?
— Būtu dzīvs aprakts, mīļā Martīne.