— Jūs pazīstat savus purvus, tur muklāji no vienas vietas. Es devos uz priekšu, nepētot zemi. Te pēkšņi jutu, ka grimstu. Bez manas bises, kuru noliku šķērsām un kura deva iespēju jūsu vīram piesteigties man klāt un izvilkt mani no šīs ķezas, es būtu noslīcis dubļos, kas ir ne tikai briesmīga, bet vēl ļaunāk — muļķīga nāve.
— Ak, marķīza kungs, savas ģimenes dēļ — nedodaties tādās briesmās, — sacīja fermeriene.
— Lai viņš iet un dara ko grib! — kapa balsī ierunājās ēna, kas bija sakņupusi krāsns kaktā. — Tā viņš nemirs, es to pareģoju.
Un lēnām, nolaizdama sava pelēkā mēteļa kapuci, vecā ubadze atsedza man tās sievietes seju, kura pirmoreiz uz Savenejas ceļa, otrreiz uz Šatobriāna ceļa bija parādījusies, lai izteiktu tik bēdīgus pareģojumus. Es paliku nekustīgs un it kā pārakmeņojies.
— Jūs mani pazīstat, vai ne? — viņa vienaldzīgi jautāja.
Es noliecu galvu, apstiprinādams viņas jautājumu, bet man nebija drosmes atbildēt. Visi sastājās mums apkārt.
— Nē, nē, — viņa turpināja, — nomierinieties, marķīz de Gēr, tādā nāvē jūs nemirsit.
— Kā jūs to zināt? — es nomurmināju, sevī būdams pārliecināts, ka viņa to zina.
— Nevaru jums to pateikt, jo es pati nezinu. Bet jūs ļoti labi zināt, ka es nemaldos.
— Un kā es miršu? — es jautāju, saņemdams visus spēkus, lai izteiktu šo jautājumu, un visu savu aukstasinību, lai uzklausītu viņas atbildi.
— Jūsu nāves cēlonis būs jūra, marķīz, — viņa man atbildēja.
— Kā tā? — es jautāju. — Ko jūs ar to gribat teikt?
— Pateicu to, ko pateicu, un vairāk neko nevaru paskaidrot. Tikai, marķīz, kā es jums saku: vairieties no jūras!
Visi mani zemnieki nobijušies saskatījās. Daži nomurmināja lūgšanas, citi pārmeta krustu. Bet vecene atgriezās savā kaktā, pārklāja galvu ar apmetni un neatbildēja vairs ne vārda.
XXV
Apcietināšana
— Varbūt kādreiz no manas atmiņas izgaisis šī notikuma atsevišķās epizodes, bet nekad neizgaisīs tā atstātais iespaids. Manī nepalika vairs ne kripatiņas šaubu, un šis nākotnes pareģojums kļuva man gandrīz vai par taustāmu realitāti. Jā, kaut jūs mani izsmietu, kā to darīja mans labais tēvocis Krigozons, jūs nepiespiestu mani ne uz brīdi mainīt savus uzskatus un neizdzītu no galvās pārliecību, ka šis pēdējais pareģojums piepildīsies tāpat, kā abi iepriekšējie, un ka man jāmirst jūrā. Tāpēc es jums paziņoju: ja ziņas, ko esam saņēmuši, būtu pareizas, ja mani vajātu Dibuā aģenti, ja upes krastā mani gaidītu laiva un. vajadzētu tikai nokļūt līdz Beltlai, lai no viņiem izmuktu — esmu pārliecināts, ka jūra būs man liktenīga un ka nekādai citai nāvei nav varas pār mani. Tāpēc es došos rokās saviem vajātājiem un teikšu: „Dariet savu darbu, kungi, es nemiršu no jūsu rokas."
Visi trīs bretoņi klusēdami noklausījās šajā dīvainajā vēstījumā, kuram pašreizējie apstākļi piešķīra zināmu svinīgumu.
Pēc klusuma brīža Kuediks sacīja:
— Dārgais draugs, nu mēs saprotam jūsu apbrīnojamo drosmi. Tas nāves veids, kādu esat iedomājies, padara jūs vienaldzīgus pret visāņi briesmām, kam nav sakara ar to. Bet uzmanieties; ja šī anekdote kļūs zināma, jūs varat zaudēt savu pelnīto cieņu — ne mūsu acīs, jo mēs ļoti labi zinām, kas jūs esat par cilvēku, bet pārējie gan teiks, ka esat meties šajā sazvērestībā tāpēc, ka jums nevar nocirst galvu, jūs nevar nošaut, nodurt un ka jūs tomēr tā nerīkotos, ja sazvērniekus slīcinātu.
— Un varbūt viņi runātu patiesību, — smaidīdams atbildēja Ponkaleks.
— Bet mēs, dārgais marķīz, — sacīja Monluī, — kam nav šādas drošības apziņas — vai nebūtu labāk, ja mēs veltītu mazu uzmanību nepazīstamā drauga brīdinājumam un pēc iespējas drīzāk atstātu Nanti un pat Franciju?
— Bet šis brīdinājuma var būt nepareizs, — aizrādīja Ponkaleks, — un es neticu, ka Nantē vai citur kaut ko zinātu par mūsu projektiem.
— Un tā vien liekas, ka nekā arī nezinās, kamēr Gastons būs padarījis savu darbu, — sacīja Taluets. — Tad mums būs jābaidās tikai no sajūsmas, bet sajūsma nenonāvē. Bet jūs, Ponkalek, netuvojaties jūras ostai, nekāpjiet laivā un kuģī, un varat būt drošs, ka piedzīvosit Metuzāla vecumu.
Saruna būtu turpinājusies šādā zobgalīgā tonī, neievērojot stāvokļa nopietnību, ja Ponkaleks būtu piedalījies tajā ar pusi no tās aizrautības, kādu pauda viņa draugi. Bet viņa acu priekšā vienmēr rēgojās burve, kas atbīda sava mēteļa kapuci un kapa balsī pavēsta fatālo pareģojumu. Bez tam, kamēr viņi te sēdēja, pa slepenajām ejām un dažādos tērpos ģērbušies, ieradās vairāki džentlmeņi, ar kuriem viņi bija norunājuši satikties.
Tas notika ne tāpēc, ka viņiem būtu ļoti jābaidās no provinces policijas. Lai gan Nante bija viena no lielākām Francijas pilsētām, tās policija nebija tā organizēta, lai sazvērniekiem vajadzētu sevišķi trūkties, jo te viņu vārdam un sociālajam stāvoklim bija zināms iespaids. Tāpēc Parīzes pilsētas policijas vadītājam, reģentam vai Dibuā vajadzēja sūtīt uz turieni īpašus spiegus, kas nepazina vietējos apstākļus un ar saviem atšķirīgajiem tērpiem un pat valodu viegli pievērsa to cilvēku aizdomas, kurus viņi bija nākuši uzraudzīt. Tie parasti zināja par viņu ierašanos jau tajā brīdī, kad viņi parādījās provinces pilsētās.
Lai gan bretoņu apvienība bija skaitliski liela, mēs pakavēsimies tikai pie minētajiem četriem vadoņiem, jo šie četri vadoņi aizņēma galvenās vēstures lappuses, bija visievērojamākie šajā provincē un ar saviem vārdiem, bagātību, drosmi un inteliģenci pacēlās pāri visiem pārējiem biedriem.
Šajā sanāksmē viņi daudz runāja par jaunu opozīciju kādam Monteskjū rīkojumam un par visu bretoņu apbruņošanu maršala vardarbības gadījumā. Kā redzams, tas nebija nekas cits, kā pilsoņu kara sākums. Tas būtu vadīts, paceļot svēto karogu. Reģenta galma nešķīstība un Dibuā nešpetnības būtu bijis iegansts, kas izsauktu savā būtībā reliģiozās provincēs lāstus valdībai, kas, kā sazvērnieki izteicās, nav cienīga stāties aktīvās un stingrās Ludviķa XIV valdīšanas vietā.