Šī vairogu sacelšana bija jo vieglāk izdarāma tāpēc, ka tauta ienīda kareivjus, kas bija iesoļojuši šajā provincē ar zināmu nekaunīgu pašpaļāvību. Virsnieki, kurus vispirms rīkoja Monteskjū, nepiedalījās provinces muižnieku izpriecās un pašlepnuma un disciplīnas dēļ atturējās no jebkādas satiksmes ar neapmierinātajiem. Par to viņi paši vēlāk dārgi samaksāja, ņemot vērā, ka šajā laikā virsnieki pēc ģerboņiem bija brāļi muižniekiem, kas, tāpat kā viņi, valkāja zobenus.
Ponkaleks paziņoja saviem sazvērniekiem augstākās komitejas izstrādāto plānu, bet nenojauta, ka tajā pašā laikā, kad viņš gatavoja valdības gāšanu, Dibuā policija, domādama, ka tie atrodas savās mājās, aizsūtīja uz katra dzīves vietu veselu rotu ar pavēli ielenkt māju, un vienu aģentu, kura pienākums bija viņus apcietināt. Tāpēc visi tie, kas piedalījās apspriedē, jau iztālēm ieraudzīja mirdzam pie savu māju durvīm kareivju šautenes un durkļus un, brīdināti par draudošām, briesmām, varēja, nekavējoties bēgot, izmukt no vajātājiem. Viņiem nebija grūti rast patvērumu: visa province simpatizēja sazvērniekiem, tāpēc draugi viņiem bija visur. Bez tam, tā kā viņi bija bagāti muižnieki, viņus būtu pieņēmuši viņu fermeri vai preču uzpircēji. Lielai daļai izdevās nokļūt līdz jūrai un aizbraukt vai nu uz Holandi, vai uz Spāniju, vai Angliju, lai gan Dibuā sāka nodibināt draudzīgus sakarus starp abām valstīm.
Ponkaleks, Kuediks, Monluī un Taluets, kā parasti izgāja ārā reizē. Bet kad Monluī, kura māja atradās vistuvāk tai vietai, no kurienes viņi izgāja, nonāca savas ielas galā, viņi ieraudzīja gaismu, kas kustējās aiz mājas logiem, un sardzi, kas ar sakrustotām musketēm aizsprostoja durvis.
— Oho, — noteica Monluī, apstādamies un ar roku aizturēdams savus biedrus. — Kas tas, un kas notiek manās mājās?
— Tiešām, tas ir kaut kas jauns, — sacīja Taluets, — un nupat man likās, ka pie Ruānas viesnīcas durvīm stāvēja sardze.
— Kāpēc tu mums nekā neteici? — pārmeta Kuediks. — Man šķiet, tas ir pietiekami nopietns fakts.
— Patiesi, es baidījos, ka uzskatīsit mani par trauksmes cēlāju, un es centos domāt, ka tā ir patruļa.
— Bet tie ir no Pikardijas pulka, — nomurmināja Monluī, kas bija paspēris dažus soļus uz priekšu un, pateicis to, nāca atpakaļ.
— Tas tiešām ir savādi, — noteica Ponkaleks. — Bet izdarīsim tā: mana māja atrodas tikai dažus soļus no šejienes, dosimies pa šo ieliņu uz turieni, un ja mana māja būs apsargāta tāpat kā Monluī māja, tad vairs šaubu nav, un mēs zināsim, kas jādara.
Visi četri klusēdami soļoja uz priekšu, piespiedušies cits citam, lai uzbrukuma gadījumā justos drošāk. Tā viņi nonāca līdz tās ielas stūrim, kurā dzīvoja Ponkaleks, un ieraudzīja viņa māju ne tikai apsargātu, bet arī ieņemtu. Divdesmit cilvēku liela kareivju rota gainīja pūli, kas sāka pulcēties.
— Šoreiz vairs nav joki! — sacīja Kuediks. — Ja visās mūsu mājās uguns nav aizdedzināta vienā un tajā pašā laikā nejaušas sagadīšanās dēļ, tad es pagalam nesaprotu šīs uniformas, kas jaucas mūsu lietās. Bet es, mīļie draugi, es pārceļos uz citu vietu.
— Un es arī, — iebilda Taluets. — Es došos uz Sennazēru un nokļūšu līdz Kruazikai. Ja uzticaties man, kungi, jūs nāksit man līdzi! Tur man zināms kāds divmastnieks, kurš dosies uz Jauno Zemi un kura kapteinis ir man labs paziņa. Ja gaiss kļūs pārāk nelāgs, mēs kāpsim kuģī un dosimies jūrā!
— Nu, Ponkalek, aizmirstiet uz bridi savu raganu, un dodaties mums līdzi! — sacīja Monluī.
— Nē, nē, — atbildēja Ponkaleks, galvu kratīdams, — es zinu, kas mani tur gaida, un negribu doties pretim savai nākotnei. Bez tam apdomājiet, kungi, ka mēs esam vadoņi, un šī priekšlaicīgā bēgšana, nemaz īsti nezinot, kādas reālas briesmas mums draud, būs savāds piemērs citiem. Pret mums nav ne mazāko pierādījumu. Lažonkjērs ir nepiekukuļojams, Gastons -> bezbailīgs. Vēstules, ko esam saņēmuši no viņa vēl vakar, liecina, ka drīzumā viss būs gatavs. Varbūt pašlaik viņš jau ir nodūris reģentu, un Francija ir atbrīvota. Ko domās par mums, ja ļaudis varēs teikt: kamēr Gastons rīkojās, mēs aizbēgām? Mūsu dezertēšanas ļaunais piemērs šeit sabojātu visu. Klausieties uzmanīgi, kungi, es jums nedodu vairs priekšnieka pavēli, bet džentlmeņa padomu. Jūs neesat spiesti man klausīt, jo es atbrīvoju jūs no zvēresta. Taču jūsu vietā es nedotos projām. Mēs jau pierādījām savu pašaizliedzību: visļaunākais, kas ar mums var notikt, būtu spīdzināšana. Bet es ceru, ka līdz tam nenonāks. Ja mūs apcietinās, mūs tiesās Bretaņas parlaments. Bet kas ir Bretaņas parlamentā? Mūsu draugi vai līdzdalībnieki. Mēs būsim lielākā drošībā cietumā, kura atslēga atradīsies pie viņiem, nekā uz kuģa, kura likteni var izšķirt pirmā vēja brāzma. Bez tam, iekams sanāks parlaments, visa Bretaņa būs sacēlusies. Ja mūs tiesās, mūs attaisnos, bet attaisnoti mēs būsim uzvarētāji.
— Viņam ir taisnība, — sacīja Taluets. — Mans tēvocis, mani brāļi, visa mana ģimene, visi mani draugi kompromitēti līdz ar mani. Es izglābšu viņus visus vai miršu reizē ar viņiem.
— Mans dārgais Taluet, — ierunājās Monluī, — tas viss ir jauki un labi, bet man jāteic, ka es uz visu skatos daudz ļaunāk. Ja mēs esam kāda cilvēka nagos, tad tas ir Dibuā. Dibuā nav muižnieks, tāpēc nīst tos, kas tādi ir. Man nepatīk šie jauktie ļaudis, kas nepieder nevienai noteiktai šķirai, kas nav ne muižnieki, ne kareivji, ne garīdznieki. Man labāk patiktu īsts muižnieks, kareivis vai mūks. Šie ļaudis balstās vismaz uz sava aroda autoritāti, kas ir princips. Bet Dibuā gribēs rīkoties no valsts interešu viedokļa. Es piekritīšu vairākumam, kā mēs parasti to darām, un ja vairākums ir par bēgšanu, es atzīšos: es bēgšu labprāt.