— Un es tev līdzi, — sacīja Kuediks. — Monteskjū var būt labāk informēts, nekā mums liekas, un ja mēs esam Dibuā nagos, kā Monluī domā, mums nebūs visai viegli, man šķiet, izkļūt no tiem.
— Bet es, kungi, atkārtoju, ka ir jāpaliek, — sacīja Ponkaleks. — Armijas vadoņu pienākums ir ļaut sevi nonāvēt savu kareivju priekšgalā. Sazvērestības vadoņu pienākums ir ļaut sevi nogalināt sazvērnieku priekšgalā.
— Mans dārgais, — aizrādīja Monluī, — atļaujiet man pateikt: jūsu ragana padara jūs aklu. Lai mēs noticētu viņas pareģojumam, jūs esat gatavs — lai velns mani parauj! — noslīcināties bez kādas vajadzības. Es neesmu tā sajūsmināts par pareģēm. Es nezinu, kādā nāvē man jāmirst, tāpēc šajā ziņā esmu mazliet nemierīgāks.
— Jūs maldāties, Monluī, — Ponkaleks nopietni atbildēja. — Galvenokārt mani attur pienākums. Bez tam, ja es pēc tiesas nemiršu, tad jūs, protams, nemirsit ne tik, jo es esmu jūsu vadonis, un tiesas priekšā es, bez šaubām, paturēšu šo titulu. Ja es nemiršu Dibuā dēļ, jūs nemirsit ne tik. Būsim loģiski, Dieva dēļ, un nebēgsim kā aitu bars, kas iedomājas, ka vilks tuvumā. Vai mums, kareivjiem, būtu bail ierasties oficiālā vizītē parlamentā! Jo visa šī lieta beigsies ar pamatīgu prāvu, ne ar ko citu. Solos sēdēs vīri melnos tērpos, apsūdzētie un tiesneši saprotas un uzsmaida viens otram — tādu kauju mums piedāvā reģents. Pieņemsim to, un ja parlaments mūs attaisnos, mēs viņu būsim vēl labāk sakāvuši, nekā padzenot visu karaspēku, kas viņiem ir Bretaņā.
— Vispirms, kungi, — iejaucās Kuediks, — Monluī nupat izteica kādu priekšlikumu: izšķirt jautājumu ar balsu vairākumu. Es atbalstu Monluī.
— Pareizi, — sacīja Taluets.
— Neteicu to aiz bailēm, bet es negribētu mesties vilkam rīklē, kad varam uzmaukt tam uzpurni, — sacīja Monluī.
— Jums to nemaz nevajadzēja teikt, Monluī, — aizrādīja Ponkaleks, — mēs visi jūs labi pazīstam. Mēs pieņemam jūsu priekšlikumu, un es lieku uz balsošanu.
Un tādā pat mierā, kādā Ponkaleks formulēja savus parastos priekšlikumus, viņš formulēja arī šo, no kura atkarīga viņa un viņa draugu dzīvība:
— Lai paceļ roku tie, kas ir par bēgšanu no nezināmā likteņa, kas mūs gaida.
Kuediks un Monluī pacēla roku.
— Mēs esam divi pret divi, — noteica Monluī, — jautājums paliek neizšķirts. Tāpēc ļausimies savai iedvesmai.
— Jā, bet jūs zināt, un man kā priekšsēdētājam ir divas balsis, — aizrādīja Ponkaleks.
— Pareizi, — noteica Monluī un Kuediks.
— Lai paceļ roku tie, kas ir par palikšanu, — uzaicināja Ponkaleks.
Un viņš un Taluets pacēla roku.
Tā kā Ponkalekam bija divas balsis, šis divas rokas nozīmēja trīs, un viņu uzskatam bija vairākums.
Šī zināmā mērā svinīgā apspriede varētu likties groteska, ja tās rezultātā neizšķirtos jautājums par četru redzamāko Bretaņas muižnieku dzīvību vai nāvi.
— Nu, mums, kā liekas, nebija taisnība, mīļais Kuedik, — ierunājās Monluī. — Un tagad, marķīz, pavēliet, mēs paklausīsim!
— Skatieties, ko es darīšu, pēc tam dariet ko gribat! — sacīja Ponkaleks.
To pateicis, viņš sāka soļot tieši uz savu māju, bet visi trīs draugi viņam sekoja. Nonācis pie durvīm, kuru priekšā, kā mēs jau teicām, stāvēja sardzes postenis, viņš uzsita kādam kareivim uz pleca:
— Mans draugs, pasauciet savu virsnieku, lūdzu!
Kareivis pateica to seržantam, kas pasauca kapteini.
— Ko jūs vēlaties, monsieur? — tas jautāja.
— Gribu ieiet savā mājā.
— Kas jūs tāds esat?
— Esmu marķīzs de Ponkaleks.
— Klusu! — pusbalsī sacīja virsnieks. — Nerunājiet, bēdziet, nezaudējiet ne sekundi laika! Esmu šeit, lai jūs arestētu.
Tad skaļā balsī uzsauca:
— Šeit aizliegts ienākt!
Un viņš atgrūda marķīzu, kura priekšā nostājās kareivju žogs.
Ponkaleks saņēma virsnieka roku, paspieda to un teica:
— Jūs esat brašs jauneklis, bet man jāiet iekšā! Pateicos, lai Dievs jums palīdz!
Virsnieks, būdams galīgi pārsteigts, lika kareivju rindām pašķirties, un Ponkaleks savu draugu pavadībā aizgāja pāri pagalmam. Ieraudzījusi Ponkaleku, viņa ģimene, kas bija nostājusies uz āra kāpnēm, šausmās iekliedzās.
— Kas te notiek? — mierīgi jautāja marķīzs.
— Notiek tas, marķīza kungs, ka es jūs apcietinu, — smaidīdams atbildēja kāds Parīzes aģents.
— Velns lai parauj, jūs gan esat izdarījis lielu varoņdarbu, un man vēl likās, ka esat veikls cilvēks! — sacīja Monluī. — Jūs esat aģents no Parīzes, bet izrādās, ka tie, kurus jums vajadzēja apcietināt, paši atnāk saņemt jūs aiz apkakles.
Aģents, pavisam apmulsis, paklanījās šim muižniekam, kas tik tīkami zobojās brīdī, kad citi būtu zaudējuši valodu. Un viņā jautāja, kā to sauc:
— Esmu Monluī, mans dārgais! Paskatieties labi, vai jums nav arī kāda pavēle, kas vērsta pret mani, un ja jums tāda ir, izpildiet to!
— Cienītais kungs, — sacīja aģents, paklanīdamies par tik zemāk, par cik vairāk viņš sāka brīnīties. — Jūsu apcietināšana uzticēta nevis man, bet manam biedram Diševronam. Vai gribat, lai es viņam paziņoju?
— Kur viņš ir? — jautāja Monluī.
— Man šķiet, ka jūsu mājā, kur viņš jūs gaida.
— Man negribētos likt tik galantam cilvēkam vēl ilgāk gaidīt. Iešu pie viņa. Pateicos, mans draugs! — noteica Monluī.
Aģents zaudēja galvu un paklanījās līdz zemei.