Monluī paspieda roku Ponkalekam, Taluetam un Kuedikam, iečukstēja viņiem kaut ko ausī un devās mājup, kur ļāva sevi apcietināt tāpat, kā to darīja Ponkaleks.
Tāpat rīkojās Taluets un Kuediks, un pulkstens vienpadsmitos vakarā viss bija darīts.
Ziņa par šiem arestiem izplatījās visā pilsētā jau tajā pašā naktī. Un tomēr neviens vēl sevišķi nenobijās, jo pēc pirmā satraukuma: «Arestēts Ponkaleks un viņa draugi", visi tūlīt piebilda: „Jā, bet parlaments viņu attaisnos".
Bet nākamajā rītā prāti un sejas izteiksmes ļoti mainījās: Nantē ieradās jau gatava komisija, kurā, kā mēs jau teicām, netrūka itin nekā: ne priekšsēdētāja, ne karaļa prokurora, ne sekretāra, pat ne bendes.
Un bija ne tikai viens, bet veseli trīs bendes. Lielas nelaimes dažreiz apstulbina pat visdrosmīgākos cilvēkus. Šī nelaime pārsteidza provinci kā ātrs un spēcīgs zibens spēriens. Tāpēc province pat nepakustējās, pat neiekliedzās. Pret Dieva sodību nesaceļas — Bretaņa neeksplodēja, bet pamira.
Komisija izvietojās pilsētā jau pirmajā dienā. Tā bija pārsteigta, ka parlaments to svinīgi nesagaida un muižniecība neierodas svinīgās vizītēs. Apzinādamās savu varu, komisija gaidīja, ka tai mēģinās pielabināties, nevis to apvainot. Bet bailes bija tik lielas, ka ikviens domāja tikai par sevi un samierinājās ar to, ka nožēloja pārējo likteni.
Tādā stāvoklī atradās Bretaņa trīs vai četras dienas pēc Ponkaleka, Monluī, Kuedika un Talueta apcietināšanas. Atstāsim šo apjukušo sazvērnieku daļu Nantē, Dibuā nagos, un paraudzīsimies, ko tajā pašā laikā Parīze darīja ar saviem sazvērniekiem.
XXVI
Bastīlija
Un tagad, ar lasītāja atļauju, mums jāieiet Bastīlijā, šajā baigajā mītnē, kuru pat garāmgājējs uzlūkoja tikai trīcēdams un kura saviem kārniņiem bija traucēklis un biedēklis. Jo bieži naktīs nelaimīgo spīdzināto kliedzieni izlauzās cauri biezajiem mūriem, lidinājās gaisā un nokļuva līdz kaimiņiem, ierosinot drūmas domas. Un pat tā, ka hercogiene Ledigjēra kādudien rakstīja no karaliskā cietokšņa: ja priekšnieks neapklusināšot savu pacientu kaucienus, kas tai neļaujot gulēt, viņa žēlošoties karalim. Bet spāņu sazvērestības laikā, valdot labsirdīgajam Orleānas Filipam, Bastīlijā nedzirdēja vairs ne kliedzienus, ne kaucienus. Tur bija izmeklēta sabiedrība, un cietumnieki, kas to pašlaik apdzīvoja, bija cilvēki ar pārāk labu gaumi, lai traucētu dāmu miegu.
Kāda stūra torņa kamerā, pirmajā stāvā, bija ieslodzīts viens cietumnieks. Kamera bija plaša un atgādināja milzīgu kapu, ko apgaismoja divi logi, ar neparastu izšķērdību izdekorēti ar režģiem un treliņiem, caur kuriem vāri iespiedās gaisma. Krāsota kušete, divi rupji koka krēsli, melns galds — tās bija visas mēbeles. Bet sienas bija klātas ar tūkstoš dīvainiem uzrakstiem, ko cietumnieks pa laikam pētīja, kad garlaicība pieskārās tam ar saviem smagajiem spārniem.
Bija pagājusi tikai viena diena un viena nakts, kopš cietumnieks bija ienācis Bastīlijā, un viņš jau lieliem soļiem staigāja pa savu plašo kameru, pētīdams ar dzelzi apsistās durvis, vērdamies šajos režģos, gaidīdams, klausīdamies un nopūzdamies. Šodien bija svētdiena, bāla saule sudraboja mākoņus, un cietumnieks neizsakamā melanholijā vēroja svētdienas drēbēs tērptos parīziešus, kas nāca pa Svētā Antuāna vārtiem un soļoja pa bulvāri. Nebija grūti pamanīt, ka ikviens garāmgājējs ar šausmām uzlūko Bastīliju un, kā likās, pie sevis nopriecājās, ka viņš tur neatrodas.
Atslēgu un sarūsējušu eņģu troksnis atrāva cietumnieku no šīm drūmajām domām. Viņš redzēja ienākam cilvēku, pie kura to aizveda vakar un kurš tam lika parakstīt kādu protokolu. Šis vīrs, apmēram trīsdesmit gadu vecs, ar patīkamu seju, piemīlīgām formām un pieklājīgām manierēm bija cietuma priekšnieks Lonē, kas bija tēvs tam Lonē, kurš nomira savā amatā 1789. gadā un kurš tagad nebija vēl dzimis.
Cietumniekam, kas to pazina, šis apciemojums likās gluži dabisks. Viņš tomēr nezināja, cik tie ir reti parastajiem cietumniekiem.
— Šanlē kungs, — sveicinādams sacīja priekšnieks, — nācu apjautāties, vai labi pavadījāt nakti un vai esat apmierināts ar šis mājas kārtību un ierēdņu rīcību.
Tā Lonē kungs sauca cietuma uzraugus un slēdzējus. Mēs jau teicām, ka Lonē kungs bija ļoti pieklājīgs cilvēks.
— Jā, un šī gādība par cietumnieku mani pat pārsteidza — es atzīstos, — atbildēja Gastons.
— Gulta ir veca un cieta, — turpināja cietuma priekšnieks, — bet lai kāda tā būtu, jūsējā ir vēl viena no labākajām, jo mūsu noteikumi stingri aizliedz jebkādu greznību. Galu galā jūsu kamera ir skaistākā visā Bastīlijā: to apdzīvoja Angulēmas hercogs, marķīzs Basompjērs un maršali Luksemburgs un Birons. Šeit es ievietoju prinčus, kad Viņa Majestāte man tos atsūta.
— Viņiem ir ļoti laba kamera, — smaidīdams sacīja Gastons, — lai gan diezgan slikti mēbelēta. Vai varu dabūt grāmatu, papīru un spalvas?
— Grāmatas šeit ir stingri aizliegtas. Bet ja tomēr jūs ļoti vēlētos lasīt, kā tas bieži notiek ar cietumnieku, kas garlaikojas, jūs mani pagodināsit, ja atnāksit pie manis. Jūs iebāzīsit kabatā vienu no tiem sējumiem, ko es un mana sieva ļaujam izvazāt. Jūs to rūpīgi noslēpsit no visu skatieniem. Otrreizējā apciemojumā jūs paņemsit nākamo sējumu, un par šo mazo piesavināšanos — kas ir visai piedodama, ja to izdara cietumnieks — noteikumiem nav nekādas daļas.
— Bet papīrs, spalvas un tinte? — jautāja Gastons. — Es vispirms gribētu rakstīt.
— Šeit neraksta, Šanlē kungs, vai raksta tikai karalim, reģenta kungam, ministram vai man. Bet šeit zīmē, un ja vēlaties, es likšu iedot jums zīmuļus un zīmējamo papīru.
— Cienītais kungs, — paklanīdamies sacīja Gastons, — kā lai pateicos par tik lielu labvēlību?